Quantcast
Channel: Netradicionāli – Veselam.lv
Viewing all 497 articles
Browse latest View live

Kad šogad ir maģiskākais Saulgriežu laiks. Un kādas zonas ķermenī iedarbina “līgo” skandēšana

$
0
0

Autore: Aija Austruma

Vasaras saulstāvji ir tik labi zināmi, ka šķiet, komentārus neprasa, un tomēr – izrādās, viedokļi dalās gan par šo svētku nosaukumu, gan par svinēšanas laiku. Lūkosim tikt ar to skaidrībā.

Kad ir maģiskā nakts?

Šis ir salīdzinoši vienkāršs jautājums, kam atbilde rodama, ielūkojoties jebkurā kalendārā, kur norādīts Saules lēkšanas un rietēšanas laiks.

Piemēram, izsekojam Saules gaitas pulksteņlaikiem “Mazās Mēness maģijas kalendārā 2018”.

20. jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.21
21. jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.22
22.jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.22
23. jūnijā Saule lec 4.30, riet 22.22

Dienas garums atšķiras burtiski par vienu minūti: 23. (un, attiecīgi, 24. jūnijā) diena ir jau īsāka. “Kā redzams, tad laiks apstājas. Trīs dieniņas, trīs naksniņas saule (svētki) kalna galiņā. Šogad gatavoties būtu jāsāk no 17. jūnija un pēdējā spēka diena būtu 22. jūnijs.

Taču ne jau šī minūte padara vienu nakti maģiskāku par otru. Šeit būtisks ir tieši astronomiskais un astroloģiskais faktors – astronomiskā vasara sākas un Saule Vēža zīmē šogad ieiet 21. jūnijā pulksten13.07. Šajā dienā tad arī nomainās enerģijas un, ja tā var teikt, atveras debesu lūkas. Skaisti, ka senču zintis sakrīt ar astrologu pētījumiem!

Uzreiz piebildīšu, ka 22. jūnijā gandrīz visu dienu (4.33–22.10) Mēness ir bez kursa (čika laiks), tāpēc par vismaģiskāko laiku šogad uzskatāms 21. jūnijs, kad čika laika nav. Toties 22. jūnija pēcpusdienā sākas šā mēneša pirtij vispiemērotākā diena, tāpēc ieplāno vērtīgo procedūru, kurā visas stihijas sastopas!

Saulgrieži vai saulstāvji? Arī par šo terminu lietošanu vienprātības nav.

Taču, ja atminamies Saules lēktu un rietu laikus minētajos datumos, ir redzams, ka dienas garums tiešām pāris dienas stāv uz vietas. Tāpat arī Ziemassvētkos.

Savukārt rudens un pavasara vienādībās diena un nakts ir vienā garumā tikai vienu dienu un tad pagriežas – attiecīgi uz ziemas vai vasaras pusi. Loģiski būtu pieņemt, ka Lielā un Mazā dienā ir Pavasara un Rudens saulgrieži.

Vēl var piemetināt, ka arī citās valodās šīm parādībām ir dažādi nosaukumi: Ziemas un Vasaras saulstāvji – solstice (angļu val.) un солнцестояние (krievu val.), saulgrieži – attiecīgi equinox un равноденствие.

Lai nu kā, abi šie termini ir gana jauni, un mūsu senči par šo tēmu galvu vis nelauzīja un matus neskaldīja – viņi svinēja… jā, ko tad īsti viņi svinēja?

Jāņus, Zāļu vakaru vai Līgo svētkus – ko īsti svinam?

Jāņus, Zāļu vakaru vai Līgo svētkus – ko īsti svinam? Ja gribam būt pavisam precīzi, šis jautājums ir jau grūtāks.

Tautas tradīciju kopēja Gunta Saule stāsta, ka jēdzienu “Līgo vakars” savulaik tīri nejauši ieviesis mūzikas folklorists Emilis Melngailis. Domāts jau bijis labi, bet jēdziens ir diezgan aplams, uzskata Gunta. “Mums ir Zāļu diena, Jāņu vakars, kam seko Jāņu nakts un Jāņu diena.”

Savukārt cits senču dzīvesziņas pētītājs, Ingus Freibergs iebilst pret nosaukumu “Jāņi” daudzskaitlī, uzsverot, ka Jānis mūsu senču redzējumā ir Dieva dēls, viens tāds. Tas, kurš sit vara bungas vārtu staba galā, ir viens pats Jānis, nevis seši bundzinieki! “Šis ir Jāņa laiks, kad valda Dievs, ko latvieši šajā gada laikā sauc par Jāni,” Ingum piekrīt Māra Brante.

“Padomāsim kaut vai par to, ka mums visi svētki ir daudzskaitlī, – arī Ziemassvētki, Rudenāji, Mārtiņi, Lieldienas, kuru sastāvā ir viena Lielā diena un tad birums pirms un pēcsvētku dienu, mums ir Meteņi utt. Galu galā – ja kaut kas nav īsti skaidrs, paskatamies dainās, un tur ir tie Jāņi un, jā, protams arī Jānis pats, kurš nāk Jāņos. Bet svētki ir noteikti daudzskaitlī gluži vai tāpēc, ka tie sastāv no daudzām un dažādām darbībām – rituālām, sociālām un tā tālāk,” – tāds viedoklis ir Guntai Saulei.

Atbildi varētu meklēt dainās, tikai – kurš īsti zina, kuras ir tās senākās? Tikpat labi varam atrast arī šādu:

Nāc nākdama, Jāņa diena,
Tev ir pulka gaidītāju:
Govis gaida zaļu kroņu,
Meitas skaistas līgošanas.
Ingus Freibergs norāda, ka bieži sastopama nekonsekventa laipošana starp Saules rita svētkiem un kristiešu ieviestajiem terminiem. “Līdz ar kristietību ienāca vairāki jauni gadskārtu un atzīmējamu dienu nosaukumi (Mārtiņi, Miķeļi), kas bija daudzskaitlī, un, iespējams, Jāņa diena laika gaitā arīdzan pārņēmusi “daudzskaitlīgumu”. Un tikpat labi dainas saka – Meten’s brauca pār kalniņu…” Māra Brante iebilst. “Nevar viennozīmīgi teikt, ka viss ir daudzskaitlī. Pati dievestība ir vienskaitlī – viena Laima, viens Dievs, viena Māra, Jumis, Mārtiņš, Ūsiņš. Un tajā viņu “valdīšanas” laikā mēs visi kļūstam par viņu bērniem.” Tur arī Guntai Saulei līdzīgs viedoklis: “Jā, bieži mēs varbūt nepareizi daudzskaitlī sakām “Jāņu bērni”, kad būtu jāsaka “Jāņa bērni”.”

Savukārt pret Zāļu dienas nosaukumu nav iebildumu ne dievturiem, kuri balstās uz Ernesta Brastiņa apcerējumiem, ne citiem aptaujātajiem senču tradīciju kopējiem.

Galu galā – varbūt patiesi nav vērts tik ļoti ieciklēties uz gramatiku. Ja gribam saglabāt senču mantojumu, tad svarīgāk ir ievērot tradīcijas un izprast to nozīmi, zināt, kāpēc katras rindas galā šā laika dziesmām ir līgo!, līgojame!, līgojē!, Vidzemē un Zemgalē – līgā!, Vidzemē un Kurzemē arī līgo, Jānīti! līgo, Jān! līgojam!, līgoja! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! Starp citu, “līgo!” līvu valodā nozīmē “lai top!” vai “lai notiek tā!”, un droši vien esi pamanījis, ka ar šādiem vārdiem vairumā gadījumu beidzas rituālie vārdojumi. Tā ir spēcīga maģiska formula!


Gatavojam āboliņa sīrupu labai atmiņai un pret klepu

$
0
0

Pirtniece un veselības konsultante Dace Meija iesaka vienkārši pagatavojamu āboliņu sīrupu. Ejam dabā!

“Salasa sarkanā āboliņa galviņas vai nu no rīta puses, vai vakarā. Liek katlā āboliņus un citronu (es ņēmu 1l burku āboliņu un 1 citronu), aplej ar vārītu ūdeni 1l, atstāj uz 8 stundām, pēc tam nokāš caur sietu, izspiež lieko šķ.idrumu un liek karsēties. Uz 1l šķidruma izmanto 600 g cukura. Uzvāra, tad uz mazas uguns karsē, līdz aptuveni puse šķidrumsa ir novārījies.

Gatavojot termomiksā,  viss ir vienkārši – uzstādi grādus, laiku un bez vāciņa 1h karsē, jo aparāts pats maisa. Tad karstu lej izkarsētās burciņās.

Der gan klepum, atmiņai un vienkārši gards. Pa tējkarotei pie tējas vai našķītim vēsajos vakaros,” iesaka Dace Meija.

Daces Meijas foto Daces Meijas foto Daces Meijas foto Daces Meijas foto Daces Meijas foto

 

Lasiet arī Daces Meijas recepti, kā gatavot ceļmallapu sīrupu un konfektes

Kaspars par ārpusķermeņa ceļojumiem un iepazīšanos ar sievu… vispirms sapnī

$
0
0

Kaspara profesionālais darba lauks saistīts ar enerģētiku – viņš ir elektroinženieris. Taču ārpus darba viņa interešu lokā ir pavisam cita enerģētika. Tā, kas veido mūsu pasauli smalkajā līmenī.

Savulaik Kasparu satiku biodejā. Viņa starojošais smaids atvēra dvēseles. Nesen uzzināju, ka Kaspars kopā ar savu sievu Madaru, arī dziednieci, izveidojis biedrību Avokado kodols un vada dziedinošas nodarbības, kurās atver plašāku skatījumu uz pasauli. “Svarīgi ir palīdzēt iemācīties vērot sevi, strādāt ar sevi, tādēļ ir vērts iedot impulsus, kas rosina sevi sakārtot gan enerģētiskajā, gan fiziskajā līmenī,” precizē Kaspars.

 

Mierpilnie gājieni un lidojumi

Lūgts atcerēties, kā sākās viņa jaunais ceļš, Kaspars stāsta par laiku pirms aptuveni 15 gadiem. Durvis uz citādas sapratnes telpu gan vērušās pamazām.

“Tolaik biju iegājis netīkamā rutīnā, viss šķita vienmuļš. Man dzīvē gribējās justies kā bērnam, kurš priecājas par visu, kas gadās ceļā: līksms iebrien strautiņā, sāk spēlēties ar dubļiem, lasa akmentiņus, dauzās ar kukaiņiem… Taču manas dzīves krāšņums bija nez kur izgaisis.

Tolaik dzīvoju Bauskā. Sāku uz darbu iet kājām, gāju gar upes krastu. Tās bija mierpilnas, klusas pusstundas rītā un vakarā, kas ļāva izprast to, kas notiek manī. Vēroju, kā gadalaikiem līdzi mainās daba. Un parādījās sajūta – arī man pašam jāmainās,” stāsta Kaspars.

Drīz vien viņš pamanīja ko interesantu – ja viņam radās kāds jautājums, ātri vien nāca atbilde. Tā izlēca no teikuma kādā rakstā vai veikala plakāta stendā, atskanēja garāmgājēju sarunā.

Pēc tam sākās Kaspara pirmie ārpusķermeņa ceļojumi. “Kādu nakti sapņoju un piepeši ieraudzīju savu istabu it kā no malas un pats sevi guļam gultā. Ļoti nobijos, domāju, ka esmu nomiris. Tā turpinājās arī citās naktīs. Atklāju, ka esmu kas vairāk nekā tikai fiziskais ķermenis, ka pasaule ietver arī enerģētisko pakāpi jeb citas dimensijas. Pamazām sāku izbaudīt šos apzinātos sapņus jeb astrālos ceļojumus. Jutu, ka manam enerģētiskajam ķermenim vispār nav ierobežojumu, iespējams pārvietoties milzīgā ātrumā. Man patika, ka es kā enerģētiska būtne varu pieskarties sev kā cilvēkam.”

 

Sapnis kā ceļa rādītājs

“Uzzināju, ka šādi ārpusķermeņa ceļojumi sapnī notiek daudziem cilvēkiem, tikai vairākums par to baiļojas stāstīt, lai nepadomā ko nelāgu. Un sapnis nes milzīgu informāciju par mani pašu, par to, kas notiek manī.”

Daudzi apgalvo, ka sapņus neredz. Kaspars iebilst – ikviens tos redz un katru nakti. Miegā ikviens iziet ārpus ķermeņa. Taču, kad atgriežas atpakaļ ķermenī, redzētais un sajustais mēdz ātri izgaist. Modinātājs zvana, cilvēks lec augšā, sapnis pārtrūkst.

“Astrālā ceļojumā informācija atnāk sapratnes formā, kā tāds liels burbulis, bet tā var nepaspēt no apziņas izmalties cauri smadzenēm. Iespējams, cilvēks redz pat bildi, bet nevar vārdos paskaidrot, ko redzēja sapnī. Kāpēc tas tik svarīgi? Sapnis atspoguļo cilvēka iekšējo būtību, ar tēliem rāda, kas notiek viņa sajūtās, enerģijās. Nav vērts lūkoties sapņu grāmatā, tā ir pārāk vispārīga informācija, neko nedos. Viena un tā pati zīme katram cilvēkam var būt ar citu nozīmi, vēstījumu.”

Nesen Kaspars pārdzīvojis smagu nelaimes gadījumu. Sprāgusi automašīnas riepa, un tās fragments trāpījis viņam sejā, salaužot augšžokli, traumēta arī roka. Pirmajā brīdī viņš izmisis prātojis, kāpēc tā gadījies. Guļot slimnīcā, salikusies jēgpilna puzle. Interesanti, ka Kaspars divas dienas palātā gulējis viens pats, tas bijis kā liels brīnums, jo slimnīca bijusi pārpildīta.

“Klusums ļāva sevi sakārtot un saprast, ka avārija atturēja mani no darbības, kas nākotnē varēja radīt lielas problēmas. Es no šā notikuma daudz mācījos, tas nāca kā milzīga transformācija.”

 

Kā raķetes šāviens

Savulaik, meklējot atbildes, Kaspara ceļā nāca dziednieki Matīss Barkovskis un Linda Vītoliņa. Kaspars atzīst, ka Matīsa un Lindas vadītajās Miera mākslas nodarbībās guvis pieredzi, kas bija kā raķetes šāviens. Vēlāk sekoja vēl daži, kā Kaspars raksturo, – sprādzieni.

“Tā pamazām vērās durvis uz jaunām sapratnes telpām jau smalkākās, dziļākās formās. Sāku saskatīt vairākās dimensijās. Iemeslu tam, ka kaut kas nefunkcionē fiziskajā plānā, saskatu arī enerģētiskajā līmenī – parasti tas atspoguļojas enerģiju blokos. Atbrīvojot dažādus blokus vai izdzēšot nevajadzīgās programmas, dabīgā plūsma atjaunojas. Un tad viss sāk kārtoties. Visuma plūsma jau vajadzīgo atnes, tikai jāļaujas,” uzsver Kaspars.

To jaunais vīrietis saka ar lielu pārliecību, jo Visums viņam atnesis Madaru. Vispirms viņiem bija īsas sarakstes internetā. Sarunās noskaidrojās, ka viņi jau ir tikušies – enerģētiski, sapnī. Katrs no viņiem sapnī bija pieredzējis abu kopīgo sarunu, tas bija ļoti pārsteidzoši. Tolaik Madara nemaz nedzīvoja Latvijā, bet Itālijā, mācījās pie sava garīgā skolotāja Tonija Samaras meditācijas skolā.

Kaspars atklāj, ka Madara ļoti spēcīgi mainījusi viņa dzīvi. Bet dvēseles ledu palīdzējusi salauzt biodeja. Vispirms viņš sadomājis pieteikties uz biodejas nodarbībām Bauskā, taču tur noteikts, ka drīkst nākt tikai sievietes.

“Tad es atvēru feisbuku, un uzreiz izlēca teksts par biodeju pie skolotājas Kristiānas Kalniņas. Devāmies abi ar Madaru. Biodeja man palīdzēja sajust tā pa īstam. Dejojot rodas milzīgs sajūtu spektrs, tas atspridzināja ledusgabalu, kas bija iekalis manu sirdi. Pēc tam varēju daudz veiksmīgāk turpināt sevis kārtošanu. Pakāpeniski sāku saskatīt, ka varētu palīdzēt arī citiem sakārtot sevi.”

 

Mākonītis starp plaukstām

Lai aicinātu cilvēkus uz kārtošanas nodarbībām, Madara un Kaspars izveidoja biedrību, ko nosauca Avokado kodols. Šim auglim ir liela sēkla un maigs, viegls mīkstums. Ja cilvēks sāk apzināties savu kodolu, sajūt sevi labāk. Tādējādi kļūst vieglāk dzīvot. Vairs netiek uzņemta tā informācija, kas ir lieka, nav vajadzīga.

“Pirmajā nodarbībā mācām enerģētiski sajust sevi – kā enerģija ieplūst caur plaukstām, kā to virzīt pa visu ķermeni. Tā ir vienkārša dziedināšanas metode, taču var kalpot kā atslēdziņa visam.

Ikviens to var izmēģināt. Satuvini plaukstas tuvu vienu otrai, bet tomēr starp tām atstāj spraugu. Mēģini sajust, kā tur plūst enerģijas. Jutīgumu pastiprini ar ieelpu un izelpu – ievelc elpu caur plaukstām, izelpo arī tāpat. Ievelc gaisu ļoti enerģiski, gluži kā putekļsūcējs. Iedomājies, ka tev apkārt ir enerģijas mākonis, un sūc to iekšā. Pēc tam pludini laukā. Vieni šo enerģiju sajūt kā vēsu, citi kā siltu plūsmu, vēl kāds kā mākonīti. Šo sajušanu iespējams trenēt.”

Nākamajās nodarbībās tiek ierādīts, kā aktivizēt sirds centru, kā ar to savienoties. Tas ļauj apzināt cauri plūstošās enerģijas. Katrā reizē dalībnieki iet arvien dziļāk sevis izpratnē, pamazām sasniedzot apzinātības stāvokli, kas ļauj ikdienā filtrēt enerģijas.

“Pirms tam kopā ar Madaru jau veicām dziedināšanu individuālos seansos. Taču, izrādās, nepaiet ne mēnesis, un cilvēks atkal iekritis tajā pašā bedrē, no kuras izcelts. Tādēļ izdomājām rīkot nodarbības, kurās katrs var iemācīties pats sevi kārtot. Mēs tikai padodam impulsu, paveram durvis, bet solis jāsper pašam.”

 

Kā sapnī meklēt atbildes 

* Lai iemācītos sapnī saredzēt atbildes uz svarīgiem dzīves jautājumiem, vispirms pareizi jāaiziet gulēt. Svarīgi pirms aizmigšanas gūt iekšēju mieru.

* Ielienot gultā, necenties uzreiz iemigt. Iesākumā, guļot uz muguras, veic pāris dziļu ieelpu. Elpošanu turpini tik ilgi, kamēr jūti – prāts ir nomierinājies. Tad izsaki paldies saviem sargeņģeļiem. Dari to sajūtu līmenī, izšauj caur sevi kā pateicības vilni. Sargeņģeļi ir visiem, arī tiem, kuri domā, ka nav. Sargeņģeļi ir vērotāji, sargā cilvēku no liekām enerģijām, visu laiku ir līdzās.

 

logo-36

 

Madaras: pret sāpēm, stipriem nerviem, pirtī iešanai. Un iekarini skapī!

$
0
0

Zāļu vakara pušķos madaras ir neaizvietojamas. Parasti ap vasaras saulgriežiem tās visas zied un ir savā labākajā formā. Gan baltas, gan dzeltenas, gan itin raženas augumā, gan pasīkas… Tādas, kas pašas izsējas pļavās, ieviešas gar grāvju malām, pat purvos, un tādas, ko audzē puķu dobēs. Visa laba jāņuzāle, taču Vidzemē un Zemgalē visīstākā no tām ir un paliek madara.

Kura plūcama, kura sargājama

Madaras pārstāv rubiju dzimtu. Latvijā savvaļā aug vairākas sugas, lielākā daļa no tām ir daudzgadīgas. Kā stāsta Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētniece Dagnija Šmite, visbiežāk sastopamas ir trīs:

• mīkstā madara (Galium mollugo) – zied sīkiem, baltiem ziediņiem;

• ziemeļu madara (Galium boreale) – ar zarotiem, apmēram 50 cm augstiem stublājiem, kuru galotnēs attīstās balti ziedi;

• īstā madara (Galium verum) – sīkie ziediņi ir spilgti dzelteni, ar spēcīgu medus smaržu. Vietās, kur šo madaru ir daudz, gaiss piesātināts ar saldu aromātu.

Madaru ģintī ietilpst arī smaržīgais miešķis jeb smaržīgā madara (Galium odoratum sin. Asperula odorata) – zema auguma lakstaugs ar baltiem ziediem. Savukārt dārzos un tīrumos kā nezāle bieži aug ķeraiņu madara – viengadīgs augs, kas ķeras ravētājam pie drēbēm, jo stublāji un lapu malas klāti sīkiem dzelonīšiem.

Trīs reti sastopamas sugas – trejziedu, krāsu un Šultesa madara – iekļautas Valsts aizsargājamo augu sarakstā.

Visādi noderīgas

Madaras (galvenokārt – ziemeļu madara) sen izmantotas dziju un audumu krāsošanai. Saimnieces zināja: no auga virszemes daļas iegūst zaļi dzeltenīgus toņus, no sakneņiem – koši ķieģeļsarkanus. Savukārt īstās madaras ziedus var pievienot, sieru gatavojot. Tie dod patīkamu garšu un krāsu.

Sienot jāņuzāļu pušķus, tajos liek daudz īsto madaru. Pušķus neliek ūdenī, bet ļauj tiem sažūt – vīstošo ziedu smarža rada īpašu noskaņu.

Pirtī ejot, kādu jāņuzāļu sauju iemērc ūdenī, lai pērtuvē būtu jauks aromāts, ar tām var papildināt zaru slotiņu peroties.

Jau senatnē tautasdziesmās cildinātas madaru dziednieciskās spējas. Ārstnieciskiem nolūkiem vāc visu ziedošo augu. Madaras plaši izmanto nervu slimību ār­stēšanā, tās palīdz mazināt uztraukumu, pat neiralģijas radītas sāpes. Nervoziem cilvēkiem ieteicams iet madaru vannā. Madaru saišķi ieliek marles maisiņā, iegremdē ūdenī un ļauj ievilkties.

Organisma attīrīšanai gatavo madaru novārījumu: uz vienu glāzi ūdens ņem ēdamkaroti (ar kaudzi) sausu, sasmalcinātu ķeraiņu vai citu madaru stublāju, vāra 15 minūtes. Atdzesē un dzer trīs reizes dienā pa glāzei pāris stundu pēc ēšanas.

Smaržīgā miešķa lapas sagriež, sakaltē un pilda spilvenos vai matračos. Guļot uz tiem, var izbaudīt svaiga siena smaržu, ko rada kumarīns.

Lina maisiņus ar izkaltētas madarām der pakarināt drēbju skapjos, lai pasargātu apģērbu no kodēm.

Tereško par vīgriezi: Īsts ātrās palīdzības augs!

$
0
0

Jā, tā fitoterapeits Artūrs Tereško saka par vīgriezi.

Šo ziedu tēja nomierina un vienlaikus tonizē, pazemina asinsspiedienu un noņem tā izraisītās galvassāpes, viņš skaidro. Mazina arī temperatūru un sāpes. Noder smadzeņu darbības aktivizēšanai, jo paplašina sirds un galvas asinsvadus.

Ēdamkaroti vīgriezes ziedu aplej ar glāzi mēreni karsta ūdens, ļauj ievilkties 15 minūtes. Dzer pa trešdaļai vai pusei glāzes vairākas reizes dienā, arī visai karstu.

Kad vīgrieze nozied, ir laiks vākt sakneņus. To novārījums palīdz, ja ir reimatisms, podagra vai sirds mazspēja, – ēdamkaroti sakneņu aplej ar glāzi auksta ūdens, uzvāra, vāra uz mazas uguns 10 minūtes. Lieto pa ēdamkarotei trīsreiz dienā.

 

 

logo-36

Uguns spēks attīra un apdāvina. Kā Laima Kārkliņa veic uguns rituālu saulgriežos

$
0
0

Uguns rituāls dod spēku, enerģiju un izturību. Dziedniece Laima Kārkliņa to veic jau 24 gadus vasaras saulgriežos, viņa saredz šā notikuma vērtību, kā tas iespaido cilvēku dzīvi.

“Zeme ir dzīva, un saulgriežos tā nošvunkājas. Zeme dod uz āru enerģiju, vajag tikai mācēt gudri paņemt. Uguns rituālā savienojas gan cilvēku kopīgais spēks, gan Zemes spēks. Šo rituālu var veikt arī katrs savā sētā. Tad pašiem būs labāka dzīvošana. Vasaras saulgriežu uguns rituāla būtība – beidzas sējas laiks, un sākas vasara. Tas ir īstais laiks pateikt Dievam paldies, ka ļāvis mums visu iesēt, ka devis iespēju izdzīvot līdz šai dienai. Uguns rituāls gan nav nekāda izklaide. Ugunij piemīt varena jauda, kas spēj attīrīt, līdz ar to pavērt ceļu vēlmei un nodomam, kas katram svarīgs,” skaidro Laima Kārkliņa.

Gatavošanās un sākums

Vispirms izvēlas vietu, kur tiks kurta īpašā uguns. Laima sameklē uguns āderi, vēl labāk – to krustojumu.

Rituālam īpaši jāgatavojas. Katrs dalībnieks uzpin sev vainadziņu. Vēl jānopin ziedu vītnes – mazo liek apkārt uguns krāvumam, parasti tā ir trīs metrus gara. Otra vītne ir vismaz piecreiz garāka. Tās garums gan atkarīgs no cilvēku daudzuma, kas piedalās uguns rituālā.

“Lielo vītni apliek ugunskuram, visi sastājas šim aplim apkārt. Šādi iezīmē rituāla vietu. Līdzīgi kā baznīcā ap altāri ir laukums, kur pārlieku nestaigā, kas nodalīts no visa cita. Loks ir arī ap Sauli, tas redzams īpaši no rīta, kad spožā ripa vēl slēpjas mākoņos. Es atrodos ziedu vītnes vidū, jo vadu uguns rituālu.

Sākam ar dziesmu: Sidrabiņa upe tek zem pelēka akmentiņa. Es pacēlu akmentiņu, lai iztek šaizemē. Tā ir himniska dziesma,” akcentē dziedniece.

Vēl ir jāsagatavo ziedojums, piemēram, rudzi vai citi graudi, zirņi, pupas. “Uguns ir vistīrākā, visspēcīgākā enerģija, taču, lai tā nekļūtu ļauna un badīga, uguns jābaro, dodot pa druskai no sava galda.”

Reiz Laima pieredzēja, ka kāds cilvēks ziedojumā lika aizkostu ābolu, meta to ugunī. Tas bija necienīgi gan pret uguni, gan rituāla dalībniekiem.

Trejdeviņas pagalītes

Rituālu sāk, kad Saule ir visaugstāk un sāk iet uz leju. “Ar uguns palīdzību it kā gribam to apturēt, paildzināt Saules gaismu,” uzsver Laima.

“Es pati lieku ugunskuru. Trejdeviņas pagales, lai trejdeviņas dzirkstelītes. Deviņas mazākas, vēl tikpat daudz lielāku un vēl deviņas aptuveni pusmetru garas. Vēl laužu un lieku krustā trejdeviņus skalus, lai uguns aizdegtos. Iekurinu ar dzīvu uguni, der tikai sērkociņi, nevis šķiltavas vai kas cits mākslīgs. Iekurot neizmanto papīru, to dara tikai ar skaliņiem vai bērza tāsi.

Kamēr es kārtoju ugunskuru, visi kopā dziedam. Es sakūru uguntiņu trejdeviņu žagariņu… Dedzi, dedzi uguntiņa, tu nezini, ko tev došu… Dziedāšanai saucu talkā savu folkloras kopu Rija, kurā darbojos jau daudzus gadus. Kādreiz dalīju cilvēkiem lapiņas ar vārdiem, bet tad visi čaukstinās, līdz ar to sajūta, tas netveramais pašķīst.”

Pēc tam visi kopā lūdz Zemes māti, izprasa atļauju kurināt uguni. Lūdz Vēja māti, lai tā tur ciet savas meitas, lai nebūtu vēja. Uzrunā Uguns māti.

Ir bijis tā, ka negaiss nāk virsū, visapkārt melni mākoņi. Tomēr lietus nesākas. Tiklīdz beidz uguni kurināt, rituāls noslēdzas, uznāk nenormāls gāziens.

Lai top!

“Ziedojam ugunij stihijas, kam liekam klāt labo domu, vēlējumu. Maize simbolizē Zemi, medus – Vēju, tad vēl Ūdens, bet linsēklas – spēkam un izturībai. Ar katru šo elementu veicu 11 apļus virs uguns, piešķirot tam uguns spēku, svētību.

Pēc tam katrs ugunij apkārt stāvošais cilvēks saņem maizes riecienu, kam uzliek medus krustiņu, uzber linsēklas un uzlej karotīti ūdens. Katru darbību pavada novēlējums, ir daudz labo domu, kas katram tiek, un katrs saņem uguns svētību.

Pēc tam notiek ziedošana ugunij. Ziedojumā katrs ieliek domu sev. Paņem to ziedu labajā plaukstā. Plaukstas viducis ir viena no spēcīgākajām vietām, kur izplūst enerģija. Noskaita tautasdziesmu kā vēlējumu Dievam un ziedu no augšas met ugunī. Lai top! Lai izdodas, lai piepildās! Un tā vismaz deviņas reizes. Var trejdeviņas. Vēlē labu sev, tuviem un mīļiem cilvēkiem un noteikti Latvijai, pasaulei, visam kopā.

Rituāla nobeigumā cilvēki sastājas pa pāriem, viens pāris ar rokām izveido vārtus, kam visi iziet cauri. Pēc tam ziedo pašas ziedu vijas, liek tās virsū ugunij. Svaigie ziedi dūmo, katram tiek to skāriens. Ja šādiem dūmiem izej cauri, visu gadu turēsies pie labas veselības.”

Oglīte visam gadam

Kad uguns izkurējies, katrs var saņemt oglīti. Laima redzējusi, ka cilvēki paņēmuši līdzi īpašu kastīti, kurā oglīti saudzīgi ievieto. To glabā visu gadu. Ja kādā brīdī kļūst skumji, grūti, sāk klibot veselība, paņem oglīti plaukstā un atsauc atmiņā sajūtas, kādas piedzīvoja uguns rituāla laikā. Tas spēcina, palīdz dziedināties.

Rituāla laikā valda liels pacēlums. “Es redzu, kā cilvēkiem mirdz acis, kā viņu biolauks staro. Tas ir fantastiski! Visi jūtas, it kā ietu pusmetru virs zemes. Daudzi stāsta, ka pēc tam viņu vēlme, vēlējums, ko ielikuši ziedojumā, tiešām piepildījies. Reiz nākamajā gadā pie manis pienāca jauns pāris etniskos tērpos. Viņiem uz rokas bija puisītis, arī saģērbts tautastērpā. Viņi izstāstīja, ka piecus gadus nav tikuši pie bērniņa, bet pēc uguns rituāla kaut kas mainījies. Un, re, te ir tas puika, uguns rituāla bērns,” aizkustināta stāsta Laima.

Der zināt

* 21. jūnijā Tukuma tuvumā, pie Durbes pils notiks uguns rituāls, ko vadīs Laima Kārkliņa. 20.30 visi satiekas pie Durbes pils lauvām.

Tajā dienā Saule riet plkst. 22 un 22 minūtēs.

21. jūnijā plkst. 19 Jūrkalnes Ugunspļavā sāksies tradicionālās vasaras saulgriežu svinības kopā ar Ventspils un citu novadu folkloras kopām. Šajā pasākumā svētku burvību tvert palīdz senlatviešu rituāli un dziesmas.

Turaidas muzejā vasaras saulgriežu svinības sāksies 21. jūnijā plkst. 19 un turpināsies līdz pat saules lēktam plkst. 4.45.

* 21. jūnijā visā Latvijā notiks arī “Izgaismo ugunskuru”. Akcijā „Izgaismo Latviju” iesaistījušies ne tikai 43 pierobežas novadi, bet arī novadi Latvijas vidienē. Pie ugunskuriem visā Latvijā 21.jūnijā no plkst.21.30 dziedāsim spēka dziesmas Latvijai un plkst.22.00 vienlaikus visā valstī, arī Latvijas himnu. Vairāk informācijas: www.izgaismolatviju.lv

 

Papildiniet komentāros sarakstu, kur Latvijā 21. jūnijā notiks uguns rituāli!

 

Neaizmirsti buldurjāni! Augus saulgriežiem iesaka Artūrs Tereško, Gunta Saule un Ziedonis Kārkliņš

$
0
0

Lai gan kalendārs vēsta, ka jālīgo 23. jūnijā, īstie vasaras saulgrieži ir divas dienas agrāk. Tas ir īstais laiks jāņuzālēm, ugunskuram, maģiskam pirts rituālam un peldei rīta rasā. Šajā dienā plūktajos augos koncentrējusies visa dabas enerģija – ne jau velti uzskata, ka tēja no jāņuzālēm līdzot pret visām kaitēm.

 

Visvērtīgākie – ziedošie augi

Fitoterapeits Artūrs Tereško stāsta, ka vasaras saulgriežos, kad diena ir visgarākā, augi ļoti intensīvi sintezē dažādas sev un cilvēkam vajadzīgas vielas. Šajā laikā var vākt ārstniecības augus, kas sākuši ziedēt, jo tie ir visvērtīgākie: sarkano un balto āboliņu, baltās un dzeltenās madaras, dedestiņas, noragas, plostbāržus, ilzītes, dzelteno amoliņu, sveķenes, gandrenes, mežrozīšu ziedus, pļavas skābenes, zalkšu sūrenes, čīkstenes, kumelītes, trejkrāsu vijolītes, smaržīgo miešķi, pēterpuķes, tīruma vēršmēles. Ap šo laiku zied arī margrietiņas, rudzupuķes, jasmīni, pļavas ģerānijas, avenes, zemenes, kalmes, kumelīte, lielās nātres, panātres, plikstiņi, raskrēsliņi, veronikas, vībotnes, tīruma vijolītes, vārnkājas, auzas, baltdadži. Tie visi ir ārstniecības augi, kas der gan krāšņiem ziedu pušķiem, gan vainagiem, gan tēju gatavošanai, gan kā pirts rituāla sastāvdaļa – gan slotiņām, gan zāļu paklājiņiem.

Senatnē šiem augiem piedēvēja ne tikai ārstnieciskas, bet arī maģiskas īpašības. Piemēram, kalmes ne tikai rada patīkamu aromātu, bet arī uzmundrina un atjauno atmiņu, kumelītes vairo skaistumu, vībotnes attīsta prātu, margrietiņas rosina iztēli, pelašķi stiprina intuīciju, pīlādži atvaira ļaunos garus. Vībotnēm un kalmēm piemīt arī spēja atbaidīt blusas un citus insektus, tādēļ ar sakapātām kalmēm mēdza izkaisīt istabas grīdu.

Ar zālēm izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienā staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem.

Latvisko tradīciju zinātāja Gunta Saule par īstām Jāņu zālēm gan sauc tikai dažas – buldurjāni jeb baldriānu, sarkano āboliņu, zilgalvīti jeb nārbuli un vībotni. Paparde esot īpašs augs, kuru meklēt jādodas vienatnē, tad atradējs iemantošot neparastu gudrību vai zināšanas, saskaņā ar citiem nostāstiem – laimi vai bagātību. Papardes zieda meklēšana divatā jau ir mūsdienīgāka tradīcija.

Jāņu zāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā, lai neizslaucītu no mājas svētību. Saskaņā ar tradīciju Jāņu vainagus sakaltē, uzglabā un lieto dažādu vainu ārstēšanai, arī jāņuzāļu pušķus pēc svētkiem izžāvē un izmanto tēju gatavošanai, ticot, ka tās der pret visām slimībām.

Fitoterapeits Artūrs Tereško teic, ka arī viņš pats vasaras saulgriežos plūktos ziedošos augus izmanto gan istabas rotāšanai, gan sagriež un izžāvē, lai lietotu ikdienā kā tēju cauru gadu. Katru gadu tā pēc garšas nedaudz atšķiras, jo arī laika apstākļi nav vienādi, tādēļ vieni augi uzzied agrāk, citi vēlāk. “Kāda garša tējai, tāds būs arī gads, dažreiz saldāks, citreiz rūgtāks vai skābāks,” viņš saka.

Vācam kreklos rīta rasu! Kā uzlādēties saulgriežies, iesaka seksologs un pirtniece

$
0
0

Arvien biežāk līgotāju balsis pie ugunskura skan nevis oficiālajā Līgo vakarā, bet 21. jūnijā, svinot vasaras saulgriežus jeb saulstāvjus. Šajā laikā varam likt lietā mūsu senču gudrību un dabas enerģiju, lai parūpētos par savu fizisko, garīgo un emocionālo labsajūtu.

Seksuālā dimensija

“Gan ziemas, gan vasaras saulgrieži ir dienas, kad senie latvieši tradicionāli svinēja svētkus. Līdz tam bija jāpaveic noteikti darbi, bija iemesls palūkoties atpakaļ. Vienlaikus tika plānoti arī veicamie darbi, iesvētot tos ar rituālu mīlēšanos. Mājas saimnieks un saimniece devās uz lauku un veica šo darbību, lai labība nekrīt veldrē, lai govis dotu daudz piena, lai cūkas augtu treknas un viņām būtu daudz sivēnu, lai ģimenēs, sētā valdītu veiksme, miers un pārticība. Seksualitāte ir tā, kas apzināti vai neapzināti motivē cilvēkus darboties, pieņemt kaut kādus lēmumus, rīkoties, attīstīt sevi un savas prasmes. Saulgrieži ir laiks, kad vecais aiziet, nogrimst pagātnē un ir jaunā sākums – tā ir visu rituālu būtība,” saka seksologs un pārmaiņu treneris Arturs Šulcs. Lai gan seksuālie rituāli līdz mūsdienām savu formu saglabājuši, tie lielā mērā zaudējuši sākotnējo, sakrālo dimensiju, kaut gan pēdējos gados manāma tendence to atjaunot.

Daudzās senās kultūrās ap vasaras saulgriežiem tika atcelti likumi un sabiedrībā pieņemtās normas, tādēļ cilvēki varēja atļauties daudz vairāk, arī seksuālajā jomā, nebaidoties nosodījuma. Arī mūsdienās daudzi dodas papardes zieda meklējumos, taču, kā uzsver seksologs, galvenais, lai tas nenotiktu alkohola iespaidā. “Vajag apreibt no paša procesa, no uguns, no enerģētiska virmojuma gaisā. Tad tas ir bagātinoši, interesanti,” viņš saka.

Vasaras saulgriežos tiek izmantoti dažādi dabas elementi, lai veiktu attīrošus rituālus. Pirtī tie koncentrētā veidā ir visi kopā. Te uz cilvēku iedarbojas uguns, ūdens, gaisa, zemes enerģija, ko sniedz koki, augi, tādēļ pirtī iešana šajā laikā ir ļoti vērtīga procedūra.

“Ikdienā ikviens no mums kaut kā sasmērējas – domās, darbos vai attiecībās ar citiem cilvēkiem, no kuru ietekmes vēlamies atbrīvoties. Lēkšana pāri ugunskuram, pērno Jāņu vainagu dedzināšana ir attīroša darbība, kas palīdz atbrīvoties no sliktām domām, īpašībām, notikumiem savā dzīvē. Ugunskurā varam sadedzināt savu slinkumu, nīgrumu, neuzdrošināšanos, nevarēšanu. Protams, attīrošajā ugunī nedrīkst cept desiņas vai šašliku. Šim nolūkam jākur cits ugunskurs,” saka Arturs Šulcs, aicinot vairāk uzmanības veltīt iekšējām, nevis ārējām šo gadskārtu svētku darbībām un norisēm. Saulgriežu svinēšanas jēga taču pirmām kārtām ir attīrīšanās – gan garīgā, gan emocionālā, jauna posma aizsākšanās dabā, cilvēka dzīvē. Var nodarboties arī ar meditāciju, piemēram, doties uz mežu un atrast tur savu spēka vietu un tur iegūt apskaidrību, pieņemt lēmumu savā dzīvē kaut ko mainīt, veidot attiecības, savu biznesu. Šī diena, kad dabā ir tik daudz spēka enerģijas, tam ir īpaši labvēlīga.

Izstaigā saules ceļu

“Mūsu sētā svinam no saullēkta līdz saulrietam. Ar sauli kopā izejam šo spēka dienu, kura ir garākā visā gadā. Ceļamies no rīta četros un ejam uz upi nopeldēties. Kad esam kļuvuši tīri un balti, ap pulksten 4.30, kad saulīte ceļas, kurinām pirmo ugunskuru. Tad dodamies pļavās plūkt ziedus vainagiem un pušķiem. Vācam rasu kreklos, kuri pēc tam kalpo kā spēka apģērbs, kad esam saslimuši vai ļoti noguruši. Šim mērķim var izmantot arī palagus, kurus pēc tam klāj gada tumšākajā laikā, kad vajag vairāk enerģijas,” stāsta pirtniece un senlatviešu tradīciju zinātāja Kristīne Vallere no Vecumnieku novada Bārbeles pagasta. Visai saulgriežu dienai cauri katram jāiznes savs lielais nodoms – tas, ko vēlas stiprināt sevī, savā ģimenē, dzimtā, valstī (veselība, pārticībai vai kaut kas cits).

Dienas vidū, kad saule ir savā augstākajā punktā (plkst. 13.07), “Evertu” sētā tiek kurināts vēl viens ugunskurs, vērti spēka vārti, dancots un dziedāts. Kad saule virzās uz rieta pusi, notiek gatavošanās lielajam uguns rituālam, kura kodols ir pateicības daudzinājums. Ugunij tiek ziedoti graudi pateicībā par to, kas jau ir, aktivizējot labas domas, lai ģimenē, novadā, valstī viss būtu harmonisks un gaismas piepildīts.

Pirti gan Kristīne Vallere iesaka kurināt iepriekšējā vai arī nākamajā vakarā pēc saulgriežiem – “laika lūkas” esot atvērtas trīs dienas. Vajag savākt un ienest pirtī pēc iespējas vairāk jāņuzāļu, liepu ziedus, lai sasmeltos dabas spēku. “Šogad ir rets un interesants pavērsiens – jau zied liepas, kurās ir liels sievišķās enerģijas spēks. Noteikti vajadzētu nopērties ar liepziedu slotiņām. Šajās dienās pirtī pats galvenais nav karstums. Vajadzētu pērties mērenā temperatūrā – ne vairāk par 60 grādiem, lai augi nezaudētu savu spēku.”

Šobrīd ir labvēlīgs laiks, lai sietu maģiskās pirtsslotas, kurā noteikti jāieliek arī vībotnes, pelašķi, vīgriezes. Savukārt spēka slotiņas ziemai vislabāk gatavot laika posmā no 27. līdz 29. jūnijam.

Ja cilvēks vēlas vasaras saulgriežos nostiprināt savu veselību, ļoti svarīgi iesaistīt visas četras stihijas – gaisu, ūdeni, uguni un zemi, teic pirtniece. Saullēktā jādodas peldēties, uz avotu muti mazgāt vai izvārtīties rīta rasā. Vainagā vajag iepīt trejdeviņas zālītes un visu dienu to valkāt, tad sasmeļas saules enerģiju, turklāt maģiskais augu spēks pēc tam palīdz ātrāk atveseļoties. Pēc tam šo vainagu vajag saglabāt un mājās piekārt redzamā vietā. Ja ziemā piemetas kāda liga, no tā norauj saujiņu zāļu tējai. Lielisks veselības nostiprināšanas līdzeklis visam gadam būs arī tā jāņuzāle, kura, pļavā iebrienot, plūcēju pirmā uzrunājusi. Lai kāds būtu tās ķīmiskais sastāvs, enerģētiskais lādiņš atsvērs visu.


Draiskoties ar kadiķi un ievu. Saruna ar Solvitu Kūnu, kas saglabā auga dvēseli

$
0
0

“Eju pļavā, vēroju un ļaujos sirds sajūtām. Gaidu, lai augs atsaucas, sāk mirdzēt pretī.”  Tā saka Solvita Kūna, uzņēmēja no Ķeguma. Vietējie viņu bieži dēvē par zāļu sievu vai puķu bērnu. Daudzi uzteic dabīgās un augstvērtīgās augu ēteriskās eļļas un hidrolātus, ko gatavojusi Solvita. Viņai pašai svarīgi, lai tajos būtu saglabājusies auga dvēsele.

Viens no pirmajiem augiem, ko Solvita sāka citādi izmantot, bija kadiķis. Vēlāk sāka gatavot kosmētiku arī no citiem augiem. Kadiķis, šis enerģētiski un bioloģiski spēcīgais augs, Solvitai ir ļoti mīļš, tādēļ jaunradīto dabīgās kosmētikas zīmolu viņa nosauca Cade (“kadiķis” – no angļu val.).

Pagājuši seši gadi, kopš Solvita izveidoja savu uzņēmumu. Viņa liek lietā nu jau vairāk nekā 30 augus, izgatavo ēteriskās eļļas, skrubjus, tonikus, maskas un citus kosmētiskos līdzekļus. Savu pieredzi un izjūtas Solvita ar prieku nodod citiem, rīko seminārus un meistarklases, aicina visus citām acīm paraudzīties uz augiem.

 

Atradu iekšējo bērnu

Solvitas pirmā izglītība ir šokolādes konfekšu ražošanas tehnoloģe. Vēlāk viņa sāka studēt sociālo pedagoģiju, jo gribēja izveidot veco ļaužu pansionātu, kas būtu apvienots ar dzīvnieku patversmi. Lai studijām pietiktu naudas, Solvita devās uz Vāciju pastrādāt. Taču tur sāka tik labi pelnīt, ka studijas palika novārtā. Viņa atgriezās Latvijā tikai pēc desmit gadiem.

Lai īstenotu seno sapni par senioru pansiju, Solvita sāka apgūt uzņēmējdarbību. Reiz pasniedzējs pavaicājis, kāda īsti ir viņas prioritāte biznesā, ko patiešām no sirds vēlas.

“Aizdomājos – kas mani dara pa īstam laimīgu? Tolaik biju aizrāvusies ar garīgām praksēm, meditāciju, meklēju savu iekšējo bērnu. Un piepeši sapratu – es vēlos draiskoties! Bet kad es jūtos kā bērns, brīva un laimīga? Tas ir dabā, arī tad, ja ņemos ar augiem. Tolaik jau gatavoju kadiķa skuju eļļas ekstraktu. Kad to darīju, jutu, ka apstājas laiks, pazūd rūpes, esmu pilnīgi brīva. Pārrakstīju savu biznesa plānu – gatavošu augu hidrolātus. Par tiem uzzināju no Daces Krauzes, viņai Skrīveros ir ēterisko eļļu ražotne. Pēc ētera izgatavošanas palika pāri hidrolāts, tam Dace īsti nebija atradusi lietojumu. Es uzreiz sajutu spēku, ko satur hidrolāts, es tajā iemīlējos.”

 

Gaisīgs auga spēks

Augu apstrādē Solvita izmanto destilācijas metodi. Viņa smej, ka aparāts ir līdzīgs tam, ar ko savulaik laukos gatavoja dzimtenīti, stipro dzērienu. Augiem cauri plūst karsts tvaiks, kas paņem līdzi ēterisko eļļu un citus auga ķīmiskos savienojumus, kas ir vieglāki nekā ūdens. Kad šis tvaiks kondensējas, rodas hidrolāts. Nereti to dēvē par ziedūdeni, bet tas nav precīzi, jo hidrolātu gatavo arī no lapām, mizām vai saknēm.

Savukārt ēteriskā eļļa nostājas destilāta virspusē. Ir gan daži augi, kuru ēteris nogrimst, paliek apakšā. Ēteriskā eļļa ir esence, ļoti koncentrēta viela, ko iegūst no auga. To izmanto aromterapijā, pa pilienam pievieno masāžas eļļai vai citam kosmētiskam līdzeklim.

“Ēteriskā eļļa var palīdzēt aizrakties līdz saknēm. Jo smalkāk sadalīts auga spēks, jo dziļāk tas ieiet mentālajā laukā, iedarbojas caur garīgo pasauli. Augs ienes cilvēkā savas vibrācijas. Arī hidrolāts spēcīgi palīdz. Zinu, ka pirtniece un dziedniece Sarmīte Strautmane to izmanto pirtī, smidzina hidrolātu virs peramā ķermeņa, gaisā nonāk smarža un auga gars, palīdzot dziedināt cilvēku.

Esmu pārliecinājusies, cik ātri auga spēks mēdz iedarboties. Piemēram, baltegles hidrolāts palīdz atvērties priekam. Kad meistarklasēs dodu šo hidrolātu pasmaržot, vairākumam tas atgādina karameli, bet gadās cilvēks, kurš sajūt citādi, teic, ka ož pēc skābenēm. Iespējams, viņam zudis dzīvesprieks, viņš nes sevī skumjas. Taču pat pēc pāris reizēm, kad aromāts paostīts, cilvēks piepeši saka: jā, es sajūtu karameles smaržu.”

Hidrolātus izmanto arī pārtikā vai kosmētikā. Solvita, piemēram, ar egles hidrolātu nosmidzina ādu pēc epilācijas, lai neieaugtu matiņi.

 

Sajūtas un mirdzēšana

“Esmu sirds un sajūtu cilvēks, tomēr prāts vienmēr urķējas līdzi. Lēnām mācos uzticēties sajūtām. Bērnībā bieži kopā ar vecmāmiņu gāju vākt augus tējai, meklējām konkrēti – raspodiņu, pelašķi vai vīgriezi. Tagad vados pēc sajūtām. Staigāju pa pļavu vai mežu, lūkoju, kurš augs atsaucas manam aicinājumam, rezonē ar mani, piedāvā ko interesantu.

To var izmēģināt ikviens. Vēlies, lai tevī būtu vairāk pateicības? Ej pļavā un aicini atsaukties augu, kura būtība ir pateicība. Ieklausies, skaties, sajūti. Dari to atvērtu sirdi. Kā bērns gatavo mammai apsveikuma kartīti – mazais dara to ar prieku, jo zina, ka māmiņa priecāsies.

Līdzko izdodas šādi atvērties, iet dabā ar vieglumu un pateicību, augi sāk mirdzēt pretī. Tas ir līdzīgi kā pilsētā paiet garām simtiem cilvēku, bet piepeši ieraugi kādu, kas burtiski uzmirdz pūlī. Tas tāpēc, ka sakrīt mūsu vibrācijas, ko nesam sevī.”

 

Pļavu pārvērš pilienā

Lai pagatavotu ēterisko eļļu, jāsavāc ļoti daudz augu. Piemēram, Solvitai bija vajadzīgi 200 litri smalcinātu ievas mizu, lai taptu 28 ml ēteriskās eļļas. Četri pilni kartupeļu maisi ar samaltām mizām! Vispirms īstajā laikā sagriež jaunos dzinumus, notīra mizas, tās smalki samaļ. Solvita priecājas, ka nesen tikusi pie speciāla šķeldotāja, drogu smalcinātāja, kas atvieglo sūro darbu. To izdevies iegādāties starptautiskā projektā ar biedrības Zied zeme atbalstu. Pēc ievu mizas ēteriskās eļļas ir liels pieprasījums pasaulē, un Solvita to ražo vienīgā.

Reiz pamēģinājusi gatavot bērza lapiņu ēteri. Tolaik ģimene tīrīja priežu audzes, palika daudz jauno bērziņu. Tos veda mājās, noplūca visas lapas. Strādāja abi ar Solvitas tēti, plūca līdz jēliem pirkstiem. Iznāca 1200 litru lapu. Šķita ļoti daudz. Bet galarezultāts – vien 2 ml ēteriskās eļļas! Taču kāds spēks! Arī smarža burvīga.

Par īstu piedzīvojumu Solvita dēvē rudzupuķu ēteriskās eļļas tapšanu. Tā notika sadarbībā ar Jāni Kossoviču, optikas jomas uzņēmēju. Kā zināms, rudzupuķe palīdz redzei.

“Uzarām lauku, iesējām Jāņa sagādāto sēklu. Tās izrādījās krāsainās rudzupuķes. Vākšanā iesaistījās visa ģimene. Togad visa Tomes sala ziedēja dzeltenās madarās, gaiss saldi smaržoja. Tas bija fantastisks pasākums, skaists un dvēselisks. Tomēr grūts. Jākniebj vien puķu galviņas, tikai tās, kas pilnziedā. Bet ziediņi ir dažādos augstumos, ej tāds pussaliecies pa garajām vagām…

Svaigus augus nedrīkst likt maisos, citādi sasūt. Ziedus lasījām groziņos, pēc tam bērām uz palagiem. Ir neaprakstāma sajūta atgulties līdzās tādam rudzupuķu kalnam!

Ēteriskā eļļa smaržo pēc tveicīgas jūlija dienas, kad viss virmo saulē. Rudzupuķes spēks spēj iedot bērna draiskumu, to, ko pieaugušais jau pazaudējis.”

 

Būt par mandarīna daiviņu

Pagājušajā vasarā Solvita savāca gārsas ziedus. Ēteriskā eļļa iznāca skaista – zilganzaļa kā jūra. Gārsa vairo dvēseles tīrību, ir kā avots ceļiniekam. Ne visi ēteri ir caurspīdīgi, dažiem parādās tonis. Piemēram, nātres ēteriskā eļļa ir gaiši zila. Turklāt nātrei ir tik gaisīgs ēteris, ka tvaicējot tas aizmūk. Tādēļ nātrei kā platformu vajag citu augu, destilē abus kopā. Pasaulē šim nolūkam izmanto kādu Madagaskaras augu, bet Solvita izdomājusi sameklēt vietējo. Gājusi pa pļavu un lūkojusi, kurš augs atsauksies. Tā izrādījās Kanādas zeltslotiņa, likusi to pamīšus ar nātri. Solvitas darinājumu slavējis pazīstamais vācu aromterapeits Tomass fon Rotenburgs, kurš tajā laikā viesojies Latvijā: labākā nātres ēteriskā eļļa, kādu jebkad esot ostījis.

“Man ir interese sameklēt neparastākus augus. Pērn pagatavoju hidrolātu no sīkziedu sīkgalvītes, tāda niecīga rudens puķīte, līdzīga virzai. Dažkārt to sauc par komsomolku. Tā ir ļoti vērtīga, satur 16 neaizvietojamās aminoskābes, arī histidīnu – vielu, kas palīdz atjaunoties šūnām.

Ne katrs augs gan uzreiz man atsaucas. Pelašķis mani fascinēja ar smaržu un skaisto ziedkopu. Zināju, ka pirtnieku aprindās to sauc par gaismas augu. Uztaisīju pelašķa hidrolātu. Citi teica, ka lieliski smaržo, bet man šķita – smird pēc trauklupatas. Pagāja pusgads, un piepeši šī smarža kļuva patīkama. Pelašķis sāka ar mani runāt. Sapratu arī, kāpēc to dēvē par gaismas augu, – jo palīdz apzināties vietu šajā pasaulē, izgaismo to. Tolaik tieši sāku šaubīties par to, ko daru. Lai taptu kadiķa ēteriskā eļļa, vajadzēja lielus apjomus, bet bija žēl postīt tik daudz paeglīšu. Pavaicāju viedam cilvēkam no Indijas, cik drīkstam ņemt no dabas, darīt tai pāri. Viņš atbildēja: tik, cik esi gatava darīt pāri sev. Jo esam veselums, kā daiviņas mandarīnā – es, tu, kadiķis, zāle, puķe…

Augs labprāt palīdz cilvēkam, ziedojas, tikai jābūt pateicīgam par šo Dieva dāvanu. Tad sev sacīju: viss ir labi, kamēr manī kuplo iekšējais prieks par to, ko radu. Ja šo sajūtu noturu, augu produkti izdodas daudz vērtīgāki, tajos ir dzīvības dzirksts. Tāpēc visu vācu ar rokām, nevis izmantoju ierīces, mehānismus.”

Solvita stāsta par kazām un akācijām. Kādās kazu ganībās auga akācijas, lopiņi plūca un ēda to lapas. Kad ganāmpulks pamatīgi pieauga, piepeši kazas sāka mirt. Dzīvnieku asinīs konstatēja alkaloīdus – indīgus savienojumus. Taču akācija tādus nesatur! Tad tika veikts pētījums. Atbrauca daudzi studenti un sāka tēlot kazas, plūca lapas no viena koka, pamatīgi pluinīja. Izrādījās, ka akācija, lai sevi pasargātu, sāk izstrādāt alkaloīdus. Turklāt koks caur saknēm padod ziņu arī apkārtējām akācijām.

 

Miris nedziedina dzīvu

“Jo dziļāk esmu šajā biznesā, jo arvien vairāk saredzu, cik daudzi produkti ir nekvalitatīvi, tālu no dabīgā. Ne velti arvien biežāk cilvēki atsakās no veikala smaržām, grib tās gatavot paši. Ņem, piemēram, mandeļu kauliņu eļļu un pilina tajā dažādus ēterus, kamēr kopaina sāk patikt.

Lai ēteriskā eļļa spētu palīdzēt ar auga spēku, tā nedrīkst būt iegūta ķīmiski. To gan visai grūti atšķirt, un ne vienmēr ir norādīts, ka procesā izmantotas ķīmiskas vielas. Daudzi ražotāji augus aplej ar šķīdinātāju, šādā ķīmiskā ekstrakcijas veidā iegūstot ēterisko eļļu. Taču tajā vairs nav auga dzīvības. Arī labuma cilvēkam nav, jo – dzīvu nevar dziedināt ar mirušu,” uzsver Solvita.

Taču augs spētu dot tik daudz! Visparastākā pienene, kas maijā visu iekrāso dzeltenu, enerģētiski vairo dzīvesprieku. Daudziem trūkst D vitamīna, kaut būtībā pietrūkst iekšējās saules. Šā vitamīna bija par maz arī Solvitai, to konstatēja asinsanalīzēs. Viņa gan nedzēra ieteiktos pilienus, bet koncentrējās uz pateicību. Sākumā šķita – man nav par ko pateikties. Tad viņa sāka paldies izdziedāt. Un tā katru dienu. Pēc laika juta – beidzot vibrācijas aiziet pa īstam.

“Varēju no sirds pateikties visam notiekošajam. Pēc vairākiem mēnešiem veicu atkārtotas analīzes, un D vitamīns bija normā. Jo es vairoju sevī prieku, iekšējo sauli.”

 

Mīlestībā uz dabu

Agrā pavasarī Solvita dodas uz ūdenstilpēm lasīt kalmju saknes. Viņa tās nerok, bet savāc saknes, ko izrāvis ledus. Pie jūras gan vērīgi jāskatās, jo ne katra sakne der. Jāpiešauj acs, līdzīgi kā lasot sēnes. Katru atrasto sakni Solvita pasmaržo, tikai pēc tam liek maisā.

“Līdzi man ir divi maisi. Vienā lieku kalmes, otrā tukšās bundžas, pudeles. Ķegumieši sākumā nesaprata: viņa taču diezgan labi dzīvo, kam tās pudeles lasīt?! Es lasu saknes, bet pārējo savācu, jo man netīk piesārņota daba. Ja eju pa mežu un pamanu izmestus atkritumus, iesmeldzas sirds. Daudzi pazīst šo sajūtu, par ko runāju, – caur visu ķermeni izskrien protests, un gribas kliedzot jautāt: kāpēc?! Esmu pārliecināta, ka arī koks jūt sāpīgu smeldzi, ja pie viņa saknēm nomet pudeli vai tukšu čipsu paku.”

 

Foto no privātā albuma Foto no privātā albuma Foto - Matīss Markovskis

 

Solvitas stiprais pavasara piecnieks

* Ieva – vairo mīlestību, akcentē piedošanu

* Kalme – tīra un paplašina apziņu

* Bērzs – kuplina pateicību

* Vaivariņš – dāvā atbrīvotību

* Pelašķis – palīdz apzināties savu vietu šeit un tagad

 

Rokdarbi no ievas mizas

* Mizas vāc, kamēr ievas pumpuri nav pavisam atvērušies. Sagriež jaunos dzinumus, atvases, mazus zariņus, ar burkānu tīrāmo vai citādi notīra miziņas. Tās liek katliņā un pārlej vīnogu kauliņu eļļu, kamēr miziņas nosegtas. Katliņu liek ūdens peldē un pāris stundu silda uz ļoti mazas uguns.

* Sildot no mizām iztvaiko liekais mitrums. Pēc tam eļļu nokāš. Var izmantot masāžai, tā brīnišķīgi smaržo. Ieva nes sevī mīlestību un piedošanu. Ja eļļu vēlas vēl intensīvāku, to uzlej jaunām miziņām un vēlreiz silda.

* No ievas mizām var pagatavot spreju, ar ko dezinficē apavus. Mizas aplej ar degvīnu, notur 3–4 nedēļas. Šķidrumu pārlej pudelītē ar izsmidzinātāju. Ar šo spreju apstrādā kurpju iekšpusi, lai izvairītos no kāju sēnītes.

 

Veselīgie kārumi

* Der zināt vienu gudrību: pirms liek medū, augus vispirms apvītina – tad nerūgst. Augus izklāj un atstāj uz kādu dienu, lai izgaro liekais mitrums.

* Apvītinātas jaunās bērza lapiņas samaļ kafijas dzirnaviņās ar mazliet cukura. Kristāliņi palīdz zaļumu sagriezt, samalt. Masu iejauc medū, tas kalpo kā konservants. Šāds kārums ir gards, turklāt palīdz atbrīvoties no tūskas. Bērza lapu medum ir skaisti zaļa krāsa.

* Jaunās nātrītes un vīgriežu lapiņas apvītina un samaļ, pievienojot nedaudz cukura. Zaļo masu iecilā medū. Tā ir garšīga, ar jauku smaržu. Vīgrieze šķidrina asinis, bet nātre tās recina, tādēļ šāds apvienojums labi der, ja vajag uzlabot asins sastāvu un paaugstināt hemoglobīna līmeni. Ieteicams ikvienam senioram – pa karotītei pie tējas.

 

logo-36

Atvērties ar skaņu vibrācijām. Kad gongs satiekas ar dainām

$
0
0

Inga Racāne un Leila Alijeva skandina gongus un citus instrumentus – Tibetas un kristāla traukus, zvaniņus, indiāņu stabules, kokles, kā arī Leilas dzied. Inga un Leila stāsta, kā nonākušas līdz kopīgai skanēšanai. Lai arī šķiet tik atšķirīgas – Leilas balss ir dūmakaina, bet Inga izskatās trausla kā kristāla zvans, abas saka – mums saskan!

Tā tikai šķiet, ka divas stundas – tas ir daudz,” saka Leila. “Tas būs tikai mirklis, lai aizceļotu, un skaņas tikai palīdzēs aizvest. Mūzikā laiks nepastāv!” Arī Inga piebilst – pēc dziednieciskajiem skaņu seansiem, ko viņa dažkārt vada, cilvēki mēdzot jautāt – kāpēc šoreiz spēlējāt tik īstu laiku? “Tad es saku – ziniet, es pat mazliet pārsniedzu laiku un spēlēju nevis stundu, bet ilgāk!”

 

Sastapt savas bailes

Skanošie Tibetas trauki. Foto - Karīna Miezāja
Skanošie Tibetas trauki. Foto – Karīna Miezāja

Inga savulaik mācījusies mūzikas novirziena klasē, viņai ir absolūtā dzirde. “Es spēlēju klavieres, kuras man ārkārtīgi nepatika. Tiklīdz varēju, tā tiku no tām vaļā, par ko man šobrīd ir mazliet žēl. Pirms nonācu pie gongiem, praktizēju dažādas meditācijas tehnikas. Tad nonācu kādā gongu meditācijā, kas manī izcēla milzīgas eksistenciālas bailes. Aizdomājos, kāpēc ir tā, ka šī skaņa manī kaut ko tādu spēj izraisīt, – esmu taču drošā vidē, apkārt daudz cilvēku, bet es baidos. Otrreiz gāju uz meditāciju, jau zinot, ka dziļās, dobjās skaņas manī izraisīs šīs izjūtas. Piedzīvoju tās atkal, bet nu jau tām apzināti gāju cauri un pēc tam jutu lielu atvieglojumu.” Kas šādas bailes izraisījis, Inga nav dziļāk pētījusi – vai tiešām ikreiz viss jānosauc vārdā un jāsaliek pa plauktiņiem? Katrā ziņā viņa ļoti iemīlējusi gonga skaņas un sākusi pati apgūt, kā tos spēlēt. Izmācoties pie amerikāņu pasniedzēja Dona Konro, ieguvusi arī apliecinājumu, ka pati var sniegt šīs zināšanas citiem. Viņa prot radīt skaņas arī ar Tibetas traukiem, dziedošajiem kristāla traukiem, zvaniem, kokli un kotamo – koklei līdzīgu stīgu instrumentu, kurā apvienoti Japānas un Indijas muzicēšanas rīki. Tas skan patiešām kosmiski!

 

Skaņas sakārto

Kā iespējams citiem palīdzēt ar dažādajām skaņām, ko rada instrumenti Ingas arsenālā? “Katrs nāk ar savu vajadzību. Pirms tam to izrunājam, jo bieži vien cilvēks atnāk ar noteiktām gaidām, kas, iespējams, ne vienmēr piepildās.

Vajadzības ir dažādas, visbiežāk – nomierināties, ja dzīve ir stresa pilna un vajadzīgs daudz spēju pielāgoties mainīgajiem apstākļiem. Tad skaņu seanss var palīdzēt restartēties. Citi grib atslēgties. Tad, kad šāda iespēja bijusi, esi mierīgāks, labāk vari pieņemt lēmumus, skaidrāk saskati, kas dzīvē notiek un uz kuru pusi tālāk virzīties. Ja ir iekšējs haoss, pret visiem dzīves procesiem iestājas tāds kā aklums.” Inga pastāsta, ka daudzi apmeklētāji pirms skaņu seansa kā sāpīgo vietu norāda sirds apvidu. “Tās nav fiziskas sāpes, bet kamols – kaut kas sažņaudzies, jo nepāriet kāds aizvainojums vai neaizmirstas pāridarījums. Citreiz saka – tas aizsit elpu. To dzirdu ļoti bieži.”

Nereti pie Ingas ierodas arī ļaudis, kurus nomoka noteiktas veselības problēmas. Viņa piekrīt viedoklim, ka daudzas no tām izraisa stress. Skaņas viļņi, ejot cauri ķermenim, spējot to sakārtot, jo it kā aizķeroties tieši vājajās, slimajās vietās. “Šā iemesla dēļ skaņu seanss var būt nepatīkams. Kad kārtojam istabu, tad taču arī sākumā ir liela nekārtība, gaisā saceļas putekļi, gribas šķaudīt. Bet pamazām ieviešam kārtību, jaunu sistēmu.”

Pati Inga bieži dzird meditatīvās, dobjās skaņas, kas neparasti rezonē ķermenī. Vai tas nozīmē, ka viņai nekad nav uztraukumu? “Protams, ir! Nav tāda cilvēka, kuru nevarētu izvest no pacietības, tikai man, pateicoties skaņām, satraukums ātri nomierinās. Visbiežāk, lai mazinātu stresu, es dziedu – gan mašīnā, gan mājās. Vai nu uzlieku kādu mūziku un dziedu līdzi, vai arī vienkārši izdziedu skaņas, kas no manis laužas laukā. Instrumenti jāizņem, jāuzstāda, jānoskaņo, bet, ja gribas izlādēties uzreiz, ar dziedāšanu to var izdarīt. Galvenokārt dziedu tautasdziesmas, mantras vai tikai skaņas – mmmm, āāāā. Vai šņācu, ja esmu dusmīga,” stāsta Inga.

 

Dziedāt no dvēseles

Balss ir Leilas Alijevas instruments. Viņai bijis daudz pasniedzēju. “Kādā nodarbībā viens no skolotājiem teica – galvenais ir atrast savu skaņu. Sāku domāt – kas tad ir tā mana skaņa? Šis jautājums mani aizveda pie manām saknēm.” Interesējoties par sava tēva dzimteni, Leila Azerbaidžānā apguvusi tautas dziedāšanu, ko sauc par mugam, – garus, stieptus, austrumnieciski izlocītus skaņu frazējumus ceturtdaļtoņos. “Tas ir ļoti sens muzicēšanas veids, ar to sākās manas balss un sirds atvēršanās. Burvīgums ir tajā, ka to nav iespējams apgūt pēc notīm. Jāklausās, kā meistars nodzied, un tad jāatkārto. Rietumiem raksturīgās vokālās tehnikas tur nemāca. Svarīgi ir just un dziedāt no dvēseles.” Pa mātes līniju kā tuvas un saprotamas Leila pieņēmusi latvju dainas un mūsu tautasdziesmas. “Arī dainas jāizlaiž caur sevi, lai saprastu, kas tajās pateikts.”

“Pēdējos gados sajutu sevī aicinājumu un spēku dalīties ar to, ko esmu ieguvusi, – caur dziedāšanu. Gan individuāli, gan grupās nodarbojos ar balss atvēršanu, savienojot jaunā metodē to, ko pati esmu apguvusi daudzu gadu garumā pie balss meistariem un saviem dvēseles skolotājiem. Tas ir darbs gan ar smalkā, gan fiziskā ķermeņa atbrīvošanu. Ļauju cilvēkam sākt skanēt, jo ļoti daudziem jau bērnībā ieskaidrots, ka dziedāt drīkst tikai profesionāļi, tikai tie, kam ir talants, vai tie, kam ir absolūtā dzirde. Šāda apklusināšana iedarbojas daudz plašāk, ne tikai uz balsi, jo apspiež arī cita veida izpausmes, jo ar aizliegumu dziedāt cilvēkam tiek pateikts – tu nevari,” stāsta Leila. “Es palīdzu šo mezglu šķetināt vaļā, palīdzu atgūt balsi, kas ir spēka avots un rīks, lai paustu savu pārliecību, savu gribu. Ja balss ir dota, tai ir jānāk uz āru! Tas ir veids, kā pateikt pasaulei – es esmu.” Leila stāsta, ka iepazīstinot cilvēkus ar viņu balsi gan gluži anatomiski (kur atrodas balss saites, kur atrodas diafragma u.tml.), gan emocionāli un mentāli.

 

Lai vieglāk ļauties dzīvei

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Abas satikušās aptuveni pirms gada pirtnieku festivālā, kur uzaicinātas pamēģināt paskandināt, paskanēt kopā. “Mani dziedājumi ir improvizācijas, sirds dziedājumi. Dažreiz izmantoju dainas, bet es tās pārveidoju tā, kā man tobrīd vajag,” teic Leila. Kad viņas balss sākusi skanēt kopā ar Ingas instrumentiem, rezultāts abām iepaticies. “Mums saskanēja!” Sajutušas, ka var radīt jaunu vērtību – jaunu skaņu telpu, kurā cilvēks ne tikai ienāk, lai relaksētos, bet arī lai pastrādātu ar sevi.

“Gongu meditācijā cilvēks atguļas un bauda skaņas. Tas it kā ir pasīvi, bet iekšēji var sākties pārmaiņas. Lai tās notiktu, katram pašam jāvēlas kaut ko mainīt, gongu meditācija ir tikai rīks, ar ko šīs pārmaiņas panākt. Citam labāk derēs dziedāšana, vēl kādam: deja, zīmēšana, skriešana, meditācija,” paskaidro Inga. “Ja, klausoties gongu skaņās, rodas nepatīkamas sajūtas, piemēram, sāk sāpēt kāja vai galva, tās var no sevis dabūt ārā, pieliekot klāt savu skaņu. Ar to palīdz Leila.” Samtainās balss īpašniece arī palīdz ar īpašām kustībām un elpošanas vingrinājumiem atbrīvot ķermeni pirms seansa, jo sasprindzinājums traucē skaņu vibrācijām iedarboties. Iedrošina arī skanēt līdzi, kad tiek spēlēti instrumenti. “Tam nevajag obligāti izklausīties skaisti, skaņas var izrūkt, izkliegt. Strādājot kopā ar instrumentiem, izlaižot savas skaņas telpā, cilvēks jūtas labāk, brīvāk.”

Ja cilvēks pastāvīgi ir sasprindzis uzbrukuma vai aizsardzības pozīcijā, dzīve šķiet mokoša un sarežģīta. Šādā stāvoklī arī kaut ko pateikt ir grūti. Skaņa, dziedāšana, mūzika atbrīvo un palīdz ļauties. “Sevis izskanēšana uz āru labi iedarbojas arī fizioloģiski, jo dziedot ir dziļi jāieelpo. Liela daļa ļaužu ieraduši elpot sekli, tikai pa pusei, plaušu apakšējā daļa paliek nekustīga. Dziedāšana palīdz iemācīties elpot pareizi un līdz ar to labāk apgādāt ķermeni ar skābekli, pašsajūta uzlabojas,” skaidro Inga. “Pareizas elpošanas tehnikas palīdz arī nomierināties.” Pat zinātniski pierādīts, ka dziedot organismā vairojas par laimes hormoniem dēvētie endorfīni – ne velti pēc dziesmu svētkiem gan dalībnieki, gan klausītāji ir eiforiskā noskaņojumā.

Vai pirms uzstāšanās Inga un Leila vienojas, ko spēlēs, un vairākkārt samēģina? “Mēs aptuveni sarunājam galvenos punktus, bet muzicējot process nereti uzņem pats savu gaitu. Pat ja esam kaut ko sarunājušas, var notikt pavisam citādi, jo tajā brīdī tā vienkārši vajag,” netveramo koncertu satura tapšanu apraksta Inga. “Šāda muzicēšana notiek ļoti intuitīvi. Es vispirms skaņu izdzirdu it kā iekšēji un tikai tad atskaņoju. Grūti pateikt, kas manī šīs skaņas ieliek. Katrā ziņā vienmēr pēc uzstāšanās kāds pasaka, ka tieši šāda mūzika, tieši šī skaņa bija ļoti vajadzīga, jo palīdzēja atbrīvoties vai kaut ko atvēra.” Arī to, kuri instrumenti tiks izmantoti, iepriekš nevarot pateikt: kādreiz labāk skan vieni, citreiz citi, bet pārējie tikai tāpat vien līdzi izvizināti – nav bijusi to reize.

 

logo-36

Ne tikai pret saaukstēšanos. Ko dod vērtīgie liepziedi un ar ko kombinēt

$
0
0

Šogad liepas zied ātrāk. Šis staltais koks ir ļoti izplatīts mūsu platuma grādos un, saldi smaržodams, zied visās malās.

Liepu ziedi satur glikozīdus, ēteriskās eļļas, miecvielas, kā arī nedaudz C vitamīna. Jāpiezīmē, ka liepu lapās C vitamīna ir vairāk. Ēteriskās eļļas piedod liepziedu tējai patīkamo smaržu, bet miecvielas – nedaudz rūgto vai sīvo garšu.

Jau kopš sendienām cilvēki liepziedu tēju izmantojuši tautas medicīnā, jo to uzlējumam piemīt sviedrējoša un diurētiska iedarbība (tāpēc pēc liepziedu tējas baudīšanas nav ieteicams iet ārā – ja vēlies pilnībā izbaudīt tās labās īpašības, labāk atgūties un novērtēt liepu nomierinošo iedarbību).

Liepu ziedus lieto arī mutes veselībai (piemēram, pret gingivītu un stomatītu), skalojot to ar liepziedu uzlējumu. Tas lieti noderēs arī sāpoša kakla ārstēšanai. Imunitātes uzlabošanai un miega problēmu ārstēšanai pārbaudīts tautas līdzeklis ir šāds: vienu līdz divas tējkarotes liepu ziedu aplej ar glāzi karsta ūdens un ļauj nedaudz ievilkties, tad uzlējumu siltu dzer pirms gulētiešanas.

Liepziedu tēju tautas medicīnā lieto arī pret klepu, iesnām, caureju un nervozitāti. Tāpat liepziedu tēju var dzert, lai pazeminātu asinsspiedienu, mazinātu galvassāpes. Cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts nervu sistēmas jūtīgums, ieteicams uzturēties zem ziedošām liepām.

Ļoti vērtīgs un veselīgs ir arī liepziedu medus, kas, pievienots tējai, tikai pastiprinās tās ārstnieciskās īpašības.

Atceries! Medu tējai pievieno, kad tā jau nedaudz atdzisusi, lai saglabātu saldās vielas vērtīgās īpašības.

Var lietot arī liepziedu kompreses, tās liekot uz sejas un acīm. Tas palīdzēs atgūt veselīgu sejas krāsu. Ārstniecībai var izmantot ne tikai liepu ziedus, bet arī lapas, taisot liepu pirts slotas.

Ziedu ievākšana un sagatavošana ziemai

Liepas zied jūnija beigās un jūlijā. Latvijā ir deviņu sugu liepas, un tējai var vākt visas. Ievāc izplaukušus ziedus kopā ar ziedkopām. Tēju savāc saulainā laikā (lietainā laikā vāktie ziedi var sapūt vai nomelnēt). Tūlīt pēc ievākšanas tie jāizžāvē, izklājot plānā kārtiņa uz papīra vai sausas drānas ēnā vai labi vēdināmā telpā. Pareizi izžāvēti ziedi paliks gaiši dzelteni.

Kā pagatavot dziedniecisku tēju no liepziediem?

Liepziedu tēju var gatavot gan tikai no pašiem ziediem, gan sajaucot ar citiem veselībai vērtīgiem augiem. Lūk, dažas idejas īpaši veselīgu tēju pagatavošanai:

No vienāda daudzuma liepu un plūškoka ziedu;
No liepu ziediem un avenēm (ogām vai lapām) vienādās daļās;
No divām daļām liepu ziedu un divām daļām māllēpju lapu, kā arī vienas daļas raudeņu lakstu;
No liepu ziediem un bērzu lapām vienādās daļās (šādu uzlējumu var lietot arī matu mazgāžanai);
No liepu ziedu, kumelīšu un piparmētru maisījuma.

Gatavojot šīs tējas, vienu tējkaroti maisījuma aplej ar glāzi karsta ūdens, 10 minūtes pavāri un tad izkās.

Zāļu tēju iesaka dzert tukšā dūšā, jo tad vērtīgās vielas ātrāk nonāks asinīs, savukārt dzerot tēju pēc ēšanas, kamēr kuņģis pārstrādās pārtiku, daudzas tējas aktīvās vielas būs aizgājušas bojā, pirms tās paspēj uzsūkties.

 

Materiāla tapšanā izmantota informācija no J. Groma un A. Hammermanes grāmatas “Savvaļas ārstniecības augi”, dabasspeks.com, lindentea.net.

 

delfi_vina

Latviju apmeklēs pasaules atzīts skolotājs – Teravādas budistu mūks

$
0
0

Ja sabiedrība dzīvo mierā un saticībā, tad to gūst arī indivīds. Ja sabiedrība dala “mēs” un “viņi”, tad indivīdi cieš – tā saka Dalai Lama.

Mūsdienu steigas pilnajā dzīves ritmā, arvien vairāk cilvēku meklē iespējas atbrīvoties no stresa un ciešanām, kas pavada mūs ik uz soļa, attīstīt sava prāta neizzinātās iespējas, pilnveidoties.

Jau 30.jūnijā, plkst. 19:00, Jaunā VEF Kvartāla Kamerzālē – Ieriķu ielā 5a, Rīgā – notiks lekcija (Dhamma Talk) jautājumu – atbilžu formā, ko vadīs pasaules atzinību ieguvušais Teravādas budistu mūks no Šrilankas Ven. U Gnanasiri Thero. Aicināti visi, kuriem ir vēlēšanās kļūt laimīgākiem, veselākiem un apgūt gadu simtos saglabājušās meditācijas prakses. Cita starpā, būs iespēja uzzināt par karmu – cēloņu, seku likumsakarībām, par cilvēka prāta dabas uzbūvi, kā arī varēs uzdot mūkam sev interesējošos jautājumus.

No 1. līdz 21. jūlijam Ķoņu skolā, Rūjienas tuvumā tiks organizēti divi retrīti – garīgās attīstības mācības un pieredzes prakses. Mūka vadībā varēs apgūt un praktizēt autentisko budisma meditāciju un koncentrēšanās mākslu. Starptautisko retrītu apmeklēs ne tikai Latvijas interesenti, piedalīsies arī mūki un meditatori no Eiropas un Āzijas.

Starptautiskā meditācijas centra izveidi Latvijā ir svētījis Pa Auk meditācijas centra skolotājs un dibinātājs Venerable U Acinna Pa-Auk Tawya Sayadow (Birma) savas vizītes laikā 2009. gadā. Šodien darbojas jau vairāk kā 40 viņa svētītu centru visā pasaulē, tostarp, Āzijā un ASV. Pa Auk Latvija ir pirmais šāds garīgās attīstības centrs Eiropā.

“Mēs atrodam laiku sakopt savu mājokli, ķermeni un auto, bet vissvarīgāko, vienīgo, kas spēj darīt mūs laimīgus – savu personīgo prātu – atstājam novārtā, atliekot uz vēlāku laiku vai vispār tam nepievēršot uzmanību, paļaujoties uz likteni. Brīnumi nenotiek paši par sevi, tie slēpjas katrā no mums, un, lai brīnums notiktu, ir cītīgi jāstrādā, pulējot šo laimes spīdekli sevī ik brīdi,” atzīst Juris Baratinskis, Pa Auk Latvia dibinātājs.

“Intensīvajā ikdienā mēs bieži pazaudējam sevi. Es noteikti biju pazaudējusi jau pārāk ilgi, līdz retrītā to atkal sāku apjaust. Iekšējais miers un spēja koncentrēties paver pilnīgi citus horizontus. Apzinātība padara laimīgu. Es noteikti izmantošu iespēju veltīt laiku darbam ar sevi pašu. Jo vairāk apzinātu un harmonisku cilvēku visapkārt, jo skaistāka top pasaule,” saka Inga Zemdega – Grāpe, uzņēmēja un brīvprātīgā retrīta organizatore.

“Visā pasaulē cienītais meditācijas skolotājs Pa Auk Tawya Sayadaw ir sistematizējis Budas mācību tik precīzi, kā neviens cits mūsdienu pasaulē un spējis to pasniegt gan zinātniskā, gan visiem saprotamā valodā tādās grāmatās, kā “The Workings of Kamma” un “Knowing and Seeing”. Savukārt, viņa pazīstamais skolnieks Ven. U Revata savā grāmatā “Awaken, Oh World” raksta: Let not your mind lead you, but let your mind be led by you. To varētu tulkot, kā – Neļauj prātam sevi vadīt, bet ļauj prātam būt tevis vadītam. Meditācija, manuprāt, ir vienīgā un iedarbīgākā prakse šī mērķa sasniegšanai,” saka Jānis Strapcāns, mūziķis un brīvprātīgais retrīta organizators.

Laipni aicināts ikviens interesents uz šiem garīgās attīstības pasākumiem.

Ziedonis Kārkliņš turpina iepazīstināt ar vērtīgiem augiem. Dziednieciskās kalmes

$
0
0

Kopā ar sertificētu pirtnieku un dziednieku Ziedoni Kārkliņu turpinām iepazīt Latvijas ēdamos savvaļas augus – iepriekš atklājām, kā iekļaut ēdienkartē dažādām vērtīgām vielām pārbagātās nātres, gārsu, pienenes, lielo dadzi un mazāk zināmo ganu plikstiņu. Šoreiz uzzināsi noderīgu informāciju par kalmju veselīgajām īpašībām un receptes šī auga izmantošanai.

Agrāk parastā kalme jeb smaržīgā kalme (Acorus calamus) Latvijā bija ļoti izplatīts un lietots augs. Šodien to ir krietni mazāk. Kāpēc? Tādēļ, ka kalmes neaug netīrās, piesārņotās, purvainās vietās. Senatnē kalmes stādīja pie ūdenskrātuvēm, no kurām ņēma dzeramo ūdeni. Ja kalmes vairs negribēja augt, tad šāds ūdens nebija lietojams dzeršanai. Sendienās sasmalcinātas kalmju saknes izmantoja dzeramā ūdens attīrīšanai un aromatizēšanai.

Kalmju dzimtene ir Indija un Dienvidaustrumu Āzija. Eiropā tās ieveda arābi, bet šobrīd kalmes ir izplatītas visā Eiropā. Kalmju saknēs ir 2-4% ēterisko eļļu. līdz 150 mg askorbīnskābes, miecvielas, glikozīdi, rūgtvielas, holīns, fitosterols, akorīns.

Kalmes ēdienkartē īpaši ieteicams iekļaut, ja ir:

  • gremošanas traucējumi (gan pazemināts, gan paagustināts skābes daudzums);
  • slikta apetīte;
  • slikta žults darbība;
  • gripa (košļā trīs reizes dienā, košļā arī citu epidēmiju laikā, lai dezinficētos);
  • galvassāpes un reiboņi;
  • disbakteriozes;
  • reimatiskās sāpes;
  • samazināta potence;
  • klimaksa periodā;
  • urīnpūšļa iekaisumi;
  • bronhu-plaušu slimības;
  • menstruālā cikla traucējumi;
  • jāuzlabo organisma attīrīšanas procesi.

Kalmēm ir daudz labu dziedniecisku, garšas un citu īpašību, tādēļ tās tiek samērā plaši izmantotas. Izmanto kalmju saknes, kuras ievāc vasaras sākumā vai arī rudenī. Lasi tālāk un uzzini, kā veselīgās kalmes iekļaut ēdienkartē.

Noderīgi padomi, kā iekļaut kalmi ēdienkartē

Ūdens sanitāres – kalmes: ieteikumi, kā veselīgo augu iekļaut ēdienkartē Foto: Shutterstock
Kaltētas un pulverī saberztas kalmju lapas un saknes pārtikā visbiežāk izmanto alkoholisko dzērienu rūpniecībā – lai aromatizētu liķierus, aperatīvus, alu, džinu, kā garšvielu zivju ēdieniem, piedevu zupām, gaļas buljoniem, tumšajām mērcēm, treknai ceptai gaļai, ceptiem kartupeļiem un dārzeņiem, sarkanajiem kāpostiem, kā arī saldajiem ēdieniem.

Kalmju lapu ievārījums

Nepieciešamās sastāvdaļas:

1 kg kalmju lapu apakšējo daļu;
700 g cukura;
300 g ūdens.
Lapas smalki sagriež un vāra cukura sīrupā uz nelielas uguns līdz gatavībai.

Ievārījums ar kalmju saknēm

Sastāvdaļas:

100 g žāvētu kalmju sakņu;
700 g jebkādu augļu vai ogu;
700 g cukura;
300 g ūdens.

Kalmju aknes sasmalcina un vāra 10 minūtes cukura sīrupā, tad pievieno augļus vai ogas un, ik pa laikam noputojot, vāra līdz gatavībai.

Kalmju sakņu sīrups

Sastāvdaļas:

100 g žāvētu kalmju sakņu;
500 g cukura;
1 l ūdens;
2 g citronskābes.
Saknes sasmalcina, pārlej ar verdošu ūdeni un atstāj diennakti ievilkties.

Tad nokāš, sajauc ar cukura sīrupu un salej pudelēs. Izmanto saldo ēdienu un dzērienu aromatizēšanai.

Kalmju sakņu sukādes

Sastāvdaļas:

1 kg nelielos gabaliņos sagrieztu kalmju sakņu;
800 g cukura;
200 g ūdens.

Kalmju saknes pāris diennaktis apvītina, izbērtas uz plāts, kas izklāta ar cepamo papīru. Tad liek katlā un vāra cukura sīrupā 10 minūtes. Pēc tam izņem no sīrupa un noliek uz plāts apžūt.

 

tasty100

Farmaceits: “Ja cistīts neatkāpjas, alternatīvs risinājums ir dabas augi”

$
0
0

Ikdienas dzīves veids – stress, neveselīgs uzturs, nepilnvērtīgs miegs novārdzina organismu, tāpēc daudziem cilvēkiem tieši vasara ir pārbaudījumu laiks – vasaras prieki, piemēram, pasēdēšanas uz vēsas zemes vai vasarīga pelde mēdz izraisīt urīnpūšļa iekaisumu jeb cistītu. “Ko darīt tad, ja cistīts atkārtojas otro, trešo, ceturto reizi. Antbiotikas taču nevar lietot mūžīgi…” skaidro farmaceits Mihails Golovicers.

Dabā ir spēcīgi augi, kas ir iedarbīgi tieši pret urīnpūšļa un nieru iekaisumiem, jo tie atjauno un stiprina urīnpūšļa, nieru un citu urīnizvades sistēmas orgānu veselību. Uzņemot šo augu aktīvās vielas, tik tiešām var gūt ievērojamu rezultātu. Tiesa, nostiprinot veselību ar dabas augiem, efekts nebūs zibenīgs, organisms pakāpeniski uzkrāj vērtīgās vielas un iegūst spēju pretoties iekaisumiem.
Latvijas dabā ir sastopama īsta triecienkomanda cīņā pret cistītu. Visiem labi zināmais pētersīlis, irbene un pienene. Ne velti, iedarbīgākajos augu maisījumos pret cistītītu, urīnpūšļa vai nieru iekaisumu ļoti bieži ir tieši šie dabas augi.

Pētersīlis. Ir zinātniski pierādīts, ka pētersīļos esošā aktīvo vielu apiola, miristicīna un ētrisko vielu kombinācija novērš spazmas, kā arī tai ir urīndzenoša iedarbība. Vēl pētersīļi satur virkni vitamīnu un minerālvielu, kas organismā darbojas kā antioksidanti – izvada brīvos radikāļus, kā arī veicina šūnu atjaunošanos un reģenerāciju. Pētersīļos esošās vielas palīdz nostiprināt urīnizvades sistēmas orgānu imunitāti.

Ļoti vērtīgas ir arī irbenes. Ar tām var uzņemt trieciendevu c vitamīna (viena odziņa ir līdzvērtīga askorbīnskābes tabletei), kā arī irbene satur virkni vitamīnu, fitoncīdus un tanīnus, kas dabīgā veidā iznīcina urīnpūšļa iekaisumu izraisošās baktērijas, kā arī rada antioksidantu iedarbību.

Arī pieneņu sastāvs ļoti labi ietekmē urīnizvades sistēmas orgānu veselību, novērš iekaisumu, kā arī pienenēm ir urīndzenoša iedarbība.
Cilvēkiem, kam ir nosliece uz cistītu, nevajadzētu gaidīt brīdi, kad tas atkal būs klāt, bet savlaicīgi nostiprināt veselību. Vislabāk dabas augu kursu ir sākt apmēram mēnesi, pusotru pirms aktīvās (peldēšanās, uz zemes sēdēšanas) sezonas, lai organisms uzkrāj spēkus.
“Protams, ja iekaisuma process jau ir sācies, tas ir jāārstē ar medikamentiem, visbiežāk antibiotikām,” uzsver farmaceits Mihails Golovicers.

Inga Gromova: Toreiz pajuka viss, lai es uzkāptu uz pareizā ceļa

$
0
0

Valmierieti Ingu Gromovu lielākoties pazīst kā sejas jogas pasniedzēju, taču patiesībā par viņu var pateikt daudz vairāk – pēdējos astoņos gados, kopš Inga nodarbojas vienīgi ar atveseļošanās praksēm, viņa apguvusi dažādas alternatīvās terapijas metodes, nenogurstoši meklē dziļāk un savas zināšanas nodod ikvienam, kurš gatavs ieguldīt enerģiju, lai atgūtu veselību un veselumu.

Rakstot alternatīvās terapijas, ar to domāju su-džok, akupresūru, ko Inga attīstījusi tālāk – pa savai modei, un prānisko elpošanas tehniku. Pēdējā laikā viņa pēta un popularizē folijas terapiju, taču arī šis uzskaitījums ir nepilnīgs – tā vien šķiet, ka arvien jaunas zināšanas un tehnikas Ingu atrod pašas.

 

Kā pie tevis nonāca alternatīvās terapijas?

Caur pašas problēmām. Pirms desmit gadiem pajuka viss, kas var pajukt: ģimene, finanses, mīlestība, un tas bija grūdiens, lai es uzkāptu uz sava pareizā ceļa. Tobrīd es to īsti nesapratu, man šķita, ka esmu kādam nodarījusi kaut ko sliktu un par to tieku sodīta. Bija viena tāda šausmu pilna nakts, kad es raudāju un lūdzu visiem piedošanu un pati piedevu saviem pāridarītājiem. Tas bija tik patiesi! Līdz tam es nekad nebiju dzirdējusi par tādām tehnikām, nesapratu, ka tā ir karmas izlīdzināšana pa nullēm, nezināju neko par Visumu un dievišķajiem likumiem un kā tie darbojas. Ķermenis rīkojās intuitīvi. Tā jau mūsu ķermenis dara…

Tās nakts lūgšana nostrādāja ātri, saveda mani kopā ar vajadzīgajiem cilvēkiem, iedeva attiecīgo informāciju. Apguvu sejas jogu – iepazinos ar reiki meistari un akupunktūras terapeiti no Singapūras, viņa man iemācīja. Braucu uz kursiem, pie meistara, uz prānajāmu. Man paveicās iepazīt jogas meistaru no Ukrainas, kurš man iemācīja elpošanas tehnikas un to, kā tās apvienot ar sejas jogu. Tolaik tas bija sev pašai, nedomāju, ka to rādīšu citiem cilvēkiem. Parādīju tuviniekiem, sākām darboties, vingrot kopā ar mammu, un tieši viņa bija tā, kura mani pamudināja: Inga, tev tas jādod tālāk!

Nekādas medicīniskās izglītības man nav, esmu finanšu grāmatvede, senāk strādāju Valmieras novada domē par sekretāri-lietvedi, biju dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Lūk, štatu samazināšana noveda pie tā visa. Man caur visiem dzīves smagumiem vajadzēja iziet, lai ieraudzītu, kā šie cilvēki mani ir mācījuši. Pat nežēlīgie. Varu pateikt lielu paldies!

Vai esi apguvusi netradicionālo medicīnu?

Kad mani noīsināja, sāku mācīties kosmozofijas institūtā Saskarsme.

Liela priekšrocība ir tā, ka varu mācīties to, ko gribu, nevis kādas instances sastādītu programmu – kā medicīnas institūtā. Mācos pie tiem cilvēkiem, kas mani uzrunā.

Tad manā dzīvē viss ļoti strauji mainījās – cilvēku loks un arī es pati. Ieraudzīju, ka dzīve ir daudz interesantāka!

Rodas iespaids, ka tev uz mācīšanos ir īpašs klikšķis!

Visu, ko mācos, apgūstu padziļināti. Ja par elpošanu, tad gribu visās niansēs saprast, kā tieši tā darbojas, kāpēc un kā tā palīdz. Mācīties ne tik daudz medicīniskā, cik zinātniskā līmenī. Es ļoti daudz un ar lielu aizrautību lasu zinātniskās grāmatas un pētījumus, piemēram, par šūnu uzbūvi. Nav tādas dienas, kad es neko nemācītos. Viss, ko mācu cilvēkiem, ir izlaists caur personīgo pieredzi, pārbaudīts, vai tiešām darbojas.

Vēl man ļoti patīk skatīties dokumentālās filmas par zinātnes atklājumiem. Piemēram, varbūt tev šķitīs smieklīgi, viena bija par to, kā bojājas gaļa. Cits tādu neskatītos, bet mani ieinteresēja.

Tiešām, kas gan tur interesants? Riebīgi taču, vai ne!?

Toties noderīgi. Kad gaļa sāk pūt, tā piebriest, pietūkst, kļūst lillīga – līdzīgi kā mūsu sejas āda! Kad šūna atmirst, notiek mikrosprādziens. Jautājums – kur pēc sprādziena paliek šķidrums, ar kuru tā bija pildīta? Starpšūnu telpā, protams! Ja mūsu limfātiskā un venozā sistēma halturē, mēs atmirušās šūnas nespējam izskalot ārā. Un loģiski – jo vairāk atmirušu šūnu, jo vairāk tūskas.

Tūska kājās rada muskuļu spazmas un sāļu nosēdumus. Protams, vēnām ir grūti pretēji Zemes pievilkšanas spēkam pumpēt asinis uz augšu, tāpēc pirmais, kur krājas sāļi, ir kājas.

Inga daudz labprātāk skaidro norises organismā, nevis stāsta par sevi, tāpēc saruna atkal un atkal novirzās uz anatomiskiem tematiem. Veids, kā Inga to skaidro, ir tik saprotams, ka negribas viņu pārtraukt. Pēc triju stundu sarunas mēs ar fotogrāfi Lauru jutāmies kā dienas seminārā pabijušas.

Kad tu skaidro, šķiet – viss taču ir tik elementāri!

Ir jau arī. Cilvēks domā, ka ir apaļīgs no tā, ka viņam ir tauki, bet īstenībā… Tievētāji zina: pirmajā laikā var zaudēt daudz kilogramu, bet tad process it kā apstājas uz vietas, ilgi nekas vairs neizdodas. Atliek iziet no diētas, lai dabūtu visu zaudēto svaru atpakaļ. Tas tāpēc, ka pirmais, kas aiziet, ir ūdens. Vēderā var būt uzkrāts līdz pat litram ūdens. Vēderiņš var veidoties nevis no taukiem, bet no tūskas.

Ikdienā es to arī daru – stāstu cilvēkiem par veselības praksēm. Sākumā gāja grūti un smagi, jo es nezināju, vai daru to pareizi. Ja esi audzis reliģiozā ģimenē un pēkšņi sāc darīt kaut ko tādu, tuvinieki neizprot. Ar vecomammu mums smagi iet, arī meitas sākumā to nepieņēma, vecākā pat draudēja mani uz klīniku sūtīt. Tagad ir pilnīgi pretēji – viņa ved pie manis savus paziņas un iesaka visiem.

Ja pareizi saprotu, dziedniecība un apmācības ir tavs vienīgais iztikas avots jau astoņus gadus.

Kad cilvēki tevi vēl nepazīst un šis darbs ir tavs vienīgais iztikas avots, ir grūti, tāpēc es gribēju darīt vēl kaut ko, iesaistīties kaut kādā biznesā. Vīzijā no augšas saņēmu vēstījumu, ka nevajag. Tas bija zvans no numura 33377333 – skaists numurs, vai ne!? –, un diezgan barga, bet patīkama balss jautāja – tu zini, kas tev zvana? Smaidīju, jo zināju gan. Mani pamatīgi nostrostēja, ka mēs, cilvēki, esot lieli materiālisti… Bet es staroju, arī vēl tad, kad viņš sarunu beidza. Šī balss man teica, ka man biznesā nav jālien, parādīja arī pāris nepatīkamu kadru, kas notiks, ja tomēr ielīdīšu, un es paklausīju. Iztikas minimums gan ir, kāds nu ir, un radi bija ļoti pret, arī tētis dažkārt nesaprot. Tā es savā nodabā dzīvoju astoņus gadus…

Te jāpaskaidro, ka daļu informācijas, impulsus dziļākai izpētei Inga saņem vīzijās – no saviem garīgajiem skolotājiem, kā viņa tos dēvē. Cits varbūt baidītos žurnālam par to stāstīt, bet Inga, šķiet, ne druskas.

Saproti, ka tā ir vīzija: hop, sapnis pārtrūkst, un tajā it kā ielaužas. Pirmoreiz bija trīs tādi solīdi, varētu pat teikt – mūsdienīga izskata kungi baltās drēbēs. Viņi vienmēr nāk gaišās drēbēs. Toreiz mēs pārrunājām arī manas privātās lietas. Man ļoti patīk, ka viņi nekad nesaka tieši, – viņiem patīk alegorijas. Viņiem gribas, lai mēs paši domājam!

Garīgie skolotāji man ir devuši zināšanas un mācījuši.

Kā tas notiek? Ielādē kā tādas informācijas paketes vai paver resursu – norāda uz cilvēkiem, grāmatām?

Dažādi. Dažreiz ir tiešām kā paketes. Nesen bija smieklīgi – pamostoties pirmais teksts, ko dzirdu – tavai meitai vajag henkeļa tēju. Viņas zīdainītim ir gāzītes. Meklējam, kas tas tāds – nu, nav! Beigās sapratu, ka neesmu pareizi saklausījusi, runa bija par fenheli, kas tiešām palīdz pret gāzēm.

Mans skolotājs vīzijā teica – mēs tev ieslēdzam oranžo gaismu, un tu gūsi bagātības. Tas bija vesels rituāls – kā viņš, nometies uz viena ceļa, man šo informāciju nodeva. Es nodomāju – o, bagātības! Un kas tās būs? Materiālās? Tas bija mans ritenis, caur kuru es gāju un meklēju, kas tad ir šī oranžā gaisma. Kad nācu laukā no vīzijas, vēl saucu – kur es tās bagātības dabūšu, izrakšu, vai? Draugi teica – ej, pērc loterijas biļetes!

Protams, pagāja savs laiks, līdz sapratu, ka oranžā gaisma ir zināšanas. Tā ir mūsu bagātība. Tāpēc man zināšanas tiek dotas. Es tieku ar tām barota, viņi man tās dod. Sniedz tās gaišzināšanu formātā, dažkārt iedod arī cilvēkus, grāmatas. Nekas nav nejauši. Un tad es roku dziļāk. Nav tā, ka tu esi guru uz burvja mājienu.

Saki, ka guru neesi. Bet kas tad? Dziedniece?

Jautājums – kas tad ir dziednieks?

Cilvēks, kurš spēj atjaunot dabisko veselumu.

Jā! Kāpēc ne? Tas ir tieši tas, ar ko es nodarbojos. Ne tik daudz dziedinu, darbojos ar rokām, atjaunodama enerģijas plūsmu (kaut gan arī to es šad tad daru), mācu cilvēkiem, kā viņiem pašiem risināt savas veselības problēmas. Katram pašam ar sevi jāstrādā, nevar gribēt, lai dziednieks vai ekstrasenss pieskaras ar roku un sakārto tavā vietā. Esam pieraduši iedzert ripiņu un… Bet tas ir kā ar izdegušu spuldzīti: ja vadā ir īssavienojums, varam nomainīt kaut simt spuldzīšu, tās nedegs. Tikai tad, kad salabosim vadiņu. Ar dziedniekiem tāpat – viņš varbūt tiešām uz goda izdara savu darbiņu, sakārto cilvēkam enerģiju. Bet cilvēks aiziet savā dzīvesritmā, un atkal viņam ir plīsiens – turpat vai citā vietā. Un cilvēks saka – draņķīgs ekstrasenss bijis, man viss ir atpakaļ. Problēma nav dziedniekā, problēma ir pašā. Dziedniekam ir jādod instruments – jāpasaka, par ko, kāpēc tā krika mugurā iemetusies.

Kā pašai izdodas sekot saviem padomiem? Iztiec bez ripiņām?

Nu jau astoņus gadus ne es, ne mani bērni nelieto medikamentus.

Jo nekas nesāp?

Vislielākā muļķība, ko cilvēki mēdz darīt, – kad ir paaugstināta temperatūra, dzer paracetamolu vai ibuprofēnu. Bet 37–38 grādi ir imūnās sistēmas temperatūra: notiek tāda kā fotosintēze, no viena leikocīta veidojas trīs, tie ir mūsu kareivji, kas izķer infekcijas. Ja ir temperatūra, tātad kaut kur ir savairojušies mikroorganismi. Bet ko mēs darām? Nobloķējam imūnsistēmu, apstādinām ar zālēm. Ļaujam svešajiem strādāt uz pilnu klapi! Ja nervi dod signālu ar sāpi, tas nozīmē, ka organismam nepieciešama palīdzība. Cilvēki dzer pretsāpju līdzekļus. Bet vai tas atrisina problēmu, atjauno cirkulāciju? Nē, vienkārši izslēdz signālu!

Ja kaut kas sāp – izelpojiet uz sāpošajām vietām, tā es mācu saviem klientiem. Tā var tikt vaļā no sāpēm, ar kurām esi divas nedēļas cīnījies. Tas nav nekāds brīnums – elpojot mēs atslābinām muskuļus un, elpojot uz konkrētu vietu, nervu impulsus sūtām uz šo vietu, tā atslābst. Spazmas pāriet, muskulis ieņem normālo stāvokli. Ar zobu sāpēm tāpat.

Var teikt, ka visas mūsu slimības ietekmē trīs lietas. Ja mēs iemācāmies tās savā organismā regulēt, mums nav slimību. Tas par maz tiek stāstīts, lai cilvēkus paturētu atkarībā no zālēm. Ja palasa blakņu sarakstu, pēc tam dabū ārstēt ar citām zālēm to, kas sabojāts ar šīm.

Kas tās par trim brīnumlietām?

Asins pieplūde (arteriālā asinsrite), asins attece (limfātiskā un venozā sistēma) un nervu sistēma, kas to visu regulē. Kā visu laiku skaidro mediķi? Visas slimības ir no nerviem! Tieši tā! Kā tas notiek? Nervu impulsi saīsina muskuļus, muskuļi attiecīgi savelkas, rodas spriedze. Kas nervu impulsus iedarbina? Stress! Katram asinsvadam vienmēr blakus ir nervs, tā tie pārī iet cauri muskuļiem. Ja muskulis saīsinās, tas tehniski saspiež asinsvadu (un nervu). Iznākums – nepietiekama asinscirkulācija, asinis nespēj apgādāt šūnas.

Ja hemoskenēšanā aplūko asinis, katram eritrocītam apkārt var redzēt spožu enerģijas lauku. Kad šī enerģija nav pietiekama, eritrocīti salīp čupiņās. Ja tā ir pietiekama – tie atgrūžas un skaisti plūst. Asinis transportē visu dzīvībai nepieciešamo: minerālvielas, vitamīnus, aminoskābes, taukskābes un skābekli. Bet kapilārā vienlaikus var ieiet tikai viens eritrocīts – ja eritrocīti ir pa čupiņām, asinis tajā netiek iekšā, un iestājas šūnu bads. Šūnas sāk atmirt. Laimīgā kārtā tās arī atjaunojas.

Uz vecumu šo bloku ir tik daudz! No tā arī stīvums… Ja ir limfātiskā vai venozā stāze, izveidojas tāds kā purvs – paradīze mikroorganismiem, un sāk pro-gresēt slimības.

Sāpīgas vietas var labi ārstēt ar foliju – tā atspoguļo mūsu enerģiju desmitkārtīgi. Vietās, kur ir savilkums, kur salipušas asinis (es tās saucu par nāves saliņām), neplūst enerģija. Folija ir kā tiltiņš, enerģija apakšā atjaunojas, sāk cirkulēt.

No malas vērojot Ingas rosīšanos sociālajos tīklos, man izveidojies iespaids – kolīdz pie Ingas atnākušas jaunas zināšanas par kādu metodi, viņa pamatīgi to izpēta, pārbauda ar sevi un sarīko meistarklasi vai vebināru. Tā bija ar su-džok, ar dažādiem acu vingrinājumiem un citām tehnikām, no kurām folijterapija ir Ingas jaunākais atradums. Izmēģināju – darbojas!

Ko tu dari brīžos, kad neko jaunu neapgūsti?

Nekas no tā, ko man dod, nav nejauši. Lai dotu kaut ko citiem, līdz tam ir jānonāk. Man šī informācija visu laiku pieplūst.

Bija viena reize, kad apstājās, – nekas nenāk. Nesapratu – kas notiek, kāpēc tā? Izrādās, jau biju savākusi šo informāciju, taču nebiju devusi tālāk. Izrādās – nedrīkstu to atstāt pie sevis! Kolīdz iedevu, sāka nākt jauna.

Kāpēc tev nav savas dziedniecības skolas?

Līdz tam vēl jāizaug… Esmu gandarīta, ka pie manis mācās ļoti daudz dakteru, klausās manus vebinārus. Tu nevari iedomāties, kāds ir gandarījums, ja pie tevis atnāk ķirurgs ar savainotu kāju iemācīties, kā to ātrāk sadziedēt. Un liels prieks, ka ir ļoti daudz gudru dakteru, kuri ir aizdomājušies arī par enerģiju lietām. Mediķiem ir viegli saprotams tas, kā es stāstu.

Pēc vebināriem saņemu ļoti daudz vēstuļu. Cilvēki patiešām raksta! “Paldies, Inga, man kļuva labāk, tas un tas pārgāja.” Tas dod stimulu mācīties tālāk, apgūt vēl vairāk. Ja man nebūtu šā atbalsta, nezinu, kā būtu.

Miljonus tas, visticamāk, nenes…

Zini, kāpēc cilvēkiem nav naudas? Jo viņi nezina, ko ar to darīt. Ja man būtu, teiksim, pieci miljoni, es nezinātu, ko ar tiem iesākt. Izdarītu šo un to, uzdāvinātu meitai, bet… es neko savā dzīvē nemainītu, dzīvotu turpat, nepirktu nekādas dārgās mašīnas. Varbūt izremontētu savu māju. Esmu tur jau tik daudz savas enerģijas ielikusi! Ko tik es darīju – sākot ar siltināšanas vati un rīģipša likšanu, špaktelēšanu, krāsošanu. Tur visur ir mans darbs.

Ja man būtu tie pieci miljoni, es neprasītu naudu no cilvēkiem, dotu viņiem visu informāciju par brīvu. Finansiālais aspekts daudziem liek pārtraukt nākt uz nodarbībām. Bet tas ir viens no Visuma likumiem – enerģijas apmaiņai jābūt. Katrā ziņā tas, ko daru, ir mana sirdslieta, un, ja vēl par to maksā, tas ir superideāli!

Vēl tava sirdslieta ir saulstāvju rituāli, ko organizē kopā ar tolteku komandu: Ivo Puriņu, Guntu Dauģi un citiem. Esi apguvusi arī tolteku astroloģiju?

Man vienkārši patīk šie cilvēki, tāpēc darbojos kopā. Mūs apvienoja Dzīves elpa – apmācību projekts interneta vidē. Palaikam sarīkojam nometnes, saietus, saaicinām savējos.

Ļoti gribas noorganizēt, lai sanāk daudz cilvēku un izveido vienotu enerģētisko sistēmu, – tad mēs varam tādu spēku radīt! Izmainīt lietas pasaulē! Pērn vasaras saulgriežos Lauvaskalnā bija pirmais, ziemas saulgriežos – otrais lielais rituāls. Šogad atkal būs. Kā sakārtosies, to tikai Visums zina.

Pastāsti, lūdzu, kas būtu jāiekļauj ikdienas rutīnā cilvēkam, kurš grib uzturēt savu veselību!

Pats pirmais būtu skābeklis, elpošanas ritma maiņa. Atverot acis, uzreiz sāku elpošanas vingrojumus – apskābekļoju (apelpoju) plaušas. Te svarīgi izprast fizioloģiju – ja augšdaļu kustināt mums palīdz sirds, tad apakšgalā ir tikai muskuļi, kas guļot nekustas, tāpēc notiek venozā un limfātiskā stāze (jau atkal atgriežamies pie trim svarīgajām lietām), un tāpēc mēs nereti pamostamies tūskaini. Visa šī sistēma iet caur diafragmu, un, kad sākam elpot ar vēderu, diafragma sāk darboties kā pumpītis – pumpē asinsriti un skalo laukā pa nakti atmirušās šūnas (tā arī ir tā tūska).

Nākamais no rīta, kas ir obligāts, – ūdens. Es izdzeru puslitru silta ūdens. Kāpēc? Citi uzskata – tās ir blēņas, cik nu organismam vajadzēs, tik paņems no šūnām un asinīm. Var jau paņemt, bet problēma ir skābju un sārmu līdzsvarā. Ūdens ir šķidrais kristāls, kam piemīt informatīva spēja, atmiņa (ne velti dziednieki to strukturē). Organismā nepārtraukti norit ķīmiski procesi – tā pati reducēšanās, oksidēšanās, krājas skābes, pienskābe, urīnskābe un citas, pH līdzsvars mainās uz skābo pusi. Lai tas atkal būtu normāls, vajadzīgs magnijs, kalcijs, kālijs un nātrijs. Ja cilvēks maz dzer, viņš kļūst skābs, un viņam šo elementu nepietiek, organisms sāk sevi apzagt. Un tad mēs brīnāmies, ka kaulu blīvums samazinās, mati lūst, zobi bojājas… Savukārt magnijs tiek nozagts no asinsvadu sieniņām, tās kļūst trauslas, plīst, veidojas infarkti un insulti. Ja dzeram pietiekami daudz ūdens, mēs līdzsvarojam skābes un sārmus. Tam pat naudas nevajag, tas ir elementāri!

Ja slāpst – tas nozīmē, ka organisms jau ir ieslēdzis trauksmes signālu, ka tajā ir daudz atmirušu šūnu. Jādzer, pirms slāpst.

Kafija, melnā tēja vai saldinātie dzērieni, kam, līdzībās runājot, jau ir pilnas kabatas. Šie šķidrumi vairs nevar neko paņemt līdzi, izskalot. Savukārt tīrs ūdens var savākt toksīnus un šlakvielas. Ideālais izdzeramā ūdens apjoms katram ir individuāls. Universālais – cik dienas laikā atstāj ≠tualetē, tikpat daudz būtu jādabū atpakaļ.

Stiepšanās vingrinājumi būtu trešā no rīta iesakāmā lieta. Pastiepiet katru muskuli divas minūtes, ar to jau būs gana.

Ja zinām, kā pareizi lietot foliju vai elpošanu, daudz ko var mainīt bez salīdzinoši lieliem kapitālieguldījumiem, vai ne? Un ja vēl varētu tikt vaļā no ikdienas stresa…

Zini, kas notiek stresa brīdī? Sašaurinās visi asinsvadi ar vienu domu – lai saražotu glikozi un izmētātu pa muskuļiem, lai cilvēks varētu vai nu cīnīties pret stresa izraisītāju, vai arī aizbēgt no tā. Cukurs uzkrājas muskuļos, jo mēs to neizlietojam – ne cīnāmies, ne bēgam. Tāpēc stresa brīdī jāsāk kaut ko darīt – jāiet skriet vai šķūnītis jāsakārto. Darbā jāizliek!

Mājupceļu mērojam, uzlādētas ar Ingas enerģiju, dažbrīd šķietami naivo pozitīvismu un veselu informācijas kalnu. Šķiet, Inga varētu pastāstīt par jebkuru norisi organismā un biolaukā, ar ko tas viss saistīts. Tādi cilvēki iedvesmo, jo nekad neapstājas, nekad neieslīgst pašpietiekamībā, piesedzoties ar grādu, diplomu vai sertifikātu.

 

logo-36


Kā saglabāt reibinošo liepziedu smaržu? Gatavojam liepziedu izvilkumu

$
0
0

Visapkārt zied liepas, un tā vien gribas to smaržu saglabāt ne vien atmiņā, bet arī realitātē, lai ik brīdi, kad rodas vēlme, tā atgādinātu par vasaru.

Visi zinām, cik vērtīgi ir liepziedi un kā tie nāk par labu mūsu organismam, izskatam un pašsajūtai. Bet kā to labumu saglabāt līdz nākamai ziedēšanas reizei?

Vajadzīgs destilējamais aparāts

Zāļu sieva Anta Kučere no Kokneses novada ik gadu vāc liepziedus, no kuriem taisa hidrolātus jeb ziedūdeņus, lai pēc tam tos izmantotu bioloģiskās kosmētikas ražošanā. Viņa stāsta, ka vispirms vajag salasīt ziedus, tad uz trim dienām tos atstāt, lai pažūst (vislabāk caurvējā, bet Anta ziedus liek žāvēties uz sava mājas jumta). Svarīgi esot atcerēties, ka hidrolāta ražošanai ziedus nevajag pilnībā izžāvēt, jo tā tie labāk saglabā savu smaržu. Turklāt, ja liepziedus pažāvē, iznākot spēcīgāks hidrolāts.

Hidrolāts ir augu produkts, ko iegūst, destilējot augus. Destilēšanas procesā caur augiem plūst karsts tvaiks, kurš paņem līdzi ēteriskās eļļas un citus auga ķīmiskos savienojumus, kas ir vieglāki nekā ūdens. Tvaikam kondensējoties, rodas hidrolāts. Tas nesatur alkoholu, konservantus un neko citu, izņemot auga būtību un destilētu ūdeni.

Tad ziedus aplej ar karstu ūdeni (tam jābūt uz pusi vairāk nekā ziediem), visu ieliek destilējamā aparātā, kuru savukārt novieto uz gāzes plīts. To, kur iegādāties destilējamos aparātus (tie parasti nāk no Portugāles, Spānijas un citām dienvidu zemēm), var uzzināt internetā, ierakstot meklētājā vārdus „destilējamais aparāts”. Svarīgi, lai tas būtu no vara, jo varš ziedūdenim nedod nekādu smaržu, piegaršu.
Liepziedus jāvāra un jātvaicē 5–6 stundas, tādējādi iegūstot kondensātu. Svarīgi, lai tas ietecētu sterilā traukā. Tvaiki, kas kondicionējušies (tā saucamais hidrolāts), saglabā liepziedu īpašības un tiem raksturīgo smaržu. Tālāk kondensētus pilda traukos, aizvāko, liek vai nu mājas pagrabā, bet, ja tāda nav, tad kādā tumšā, vēsā vietā istabā. Iznāk maigs, smaržīgs, tīrs, caurspīdīgs, dzidrs ziedūdens.

Universālās īpašības

Pēc Antas Kučeres vārdiem, liepziedu hidrolātam piemīt daudzas labas īpašības. Tas noņem ādas apsārtumu, niezi, uzlabo tās krāsu, tīra, tonizē, atjauno, palēlina ādas novecošanos. Var lietot ādas kopšanai maziem bērniem. Hidrolāts noder acu kompresēm, it īpaši pēc intensīvas pie datora pavadītas dienas. Ja ar ziedūdeni apsmidzina spilvenu, tas palīdzēs pret nemieru, bailēm un bezmiegu.
Liepziedu hidrolātu lieto arī pret matu izkrišanu, tāpat tas veicina matu augšanu, piedod tiem dzīvīgumu. Kad mati izmazgāti, ziedūdeni tajos ierīvē, lai tas saglabātos līdz nākamajai mazgāšanas reizei.

Hidrolāts noder arī, lai mīkstinātu klepu – glāzei ūdens pievieno 3–4 tējkarotes hidrolāta un pa tējkarotei dzer.

Liepziedu hidrolāta iedarbība: piemīt pretiekaisuma, sviedrējoša, antiseptiska, nomierinoša, spazmolītiska, mīkstinoša, tonizējoša darbība, tāpat tas izvada no organisma šļakvielas, paātrina reģenerācijas procesus, samazina karstumu, kā arī nomierina, uzlabo garastāvokli.

Ziedūdeni izmanto kā atsvaidzinošu toniku pēc sejas mazgāšanas un pirms krēma uzklāšanas. Ieteicams lietot ūdens vietā kosmētikas produktos – krēmos, želejās, fluīdos, šampūnos, kondicionieros u.c.
Hidrolāti ir vērtīgi produkti, kurus iegūst no augiem destilācijas rezultātā. Nešķaidītā veidā tos var izmantot ādas un matu kopšanai, ādas tīrīšanai un mitrināšanai, kompresēm, kā arī pievienot pašgatavotiem kosmētikas līdzekļiem, kā to, piemēram, dara Anta Kučere.

Hidrolāts ir lietošanai gatavs sejas ūdens. Ar tajā samērcētu vates tamponu var notīrīt seju, kaklu un citas ķermeņa daļas. Tas lieti noderēs arī kosmētikas atlikumu un netīrumu noņemšanai. Hidrolāts nesatur alkoholu, tāpēc nesausina ādu, bet gan to atvēsina un atsvaidzina.

Marija Naumova: “Šri Šri Ravi Šankara mācībai sekoju daudzus gadus”. Garīgais skolotājs būs Latvijā

$
0
0

“Tas, ko es daru, ir mana misija.” (Šri Šri Ravi Šankars)

30.jūnijā un 1.jūlijā Latvijā viesosies pasaules mēroga garīgais skolotājs Šri Šri Ravi Šankars. Šī ir viņa pirmā vizīte Latvijā, kuras laikā pasaulē atzītais dzīves mākslas skolotājs uzstāsies ar publisko lekciju “Meditācija – ceļš pie sevis” šī gada 30. jūnijā Lielajā Ģildē, kā arī pēc Kultūras ministrijas ielūguma piedalīsies Dziesmu un deju svētku gājienā 1. jūlijā.

Šri Šri Ravi Šankars (1956) nes miera vēsti pasaulē un turpina leģendārā Indijas līdera Mahatmas Gandija nevardarbīgās pretošanās tradīciju. Viņš ir viesojies daudzās valstīs, piedalījies miera sarunās konflikta zonās, vadījis meditācijas ANO un Pasaules ekonomikas foruma dalībniekiem Davosā. Viņa iedvesmoti un speciāli sagatavoti brīvprātīgie sniedz palīdzību konfliktos un dabas katastrofās cietušajiem. Pēc daudzkārtējiem aicinājumiem viņš beidzot pirmo reizi ieradīsies Latvijā!

Šri Šri Ravi Šankara izstrādātā stresa mazināšanas sistēma un laimīgas dzīves principi jau daudzus gadus dod iespēju uzlabot dzīves kvalitāti cilvēkiem visos kontinentos. Viņa vīzija ir sabiedrība bez stresa un vardarbības, bet tādu var sasniegt, ienesot vairāk harmonijas, prieka un laimes ikkatra cilvēka dzīvē. Tam kalpo speciāli izstrādātas praktiskas metodes, kas balstītas senās zināšanās, bet padarītas pieejamas un apgūstamas ikvienam. Jo laimīga sabiedrība sākas no mierpilna un laimīga indivīda. Šīs metodes ir piemērotas un tiek izmantotas stresa mazināšanai arī biznesa vidē, politikā un ieslodzījuma vietās.

Šri Šri Ravi Šankara 1981. gadā dibinātā organizācija Art of Living ir pasaules lielākā nevalstiskā brīvprātīgo organizācija, kas darbojas 155 valstīs, un tai ir īpašs konsultatīvais statuss ANO Ekonomisko un sociālo lietu padomē. Šri Šri Ravi Šankars atzīts par goda doktoru vairākās pasaules universitātēs un saņēmis valstiskus apbalvojumus. Latvijā Art of Living ir zināms kopš 2004. gada un pulcina arvien vairāk interesentu, kas novērtē šīs organizācijas aizstāvētās pamatvērtības, tādas kā miers, līdzcietība, patiesība, piederība un nevardarbība, kas nojauc tautību un reliģiskās piederības robežas.

Kultūra ministre Dace Melbārde ir uzaicinājusi Šri Šri Ravi Šankaru kā goda viesi kopā ar valdības pārstāvjiem un citiem ietekmīgiem ārvalstu viesiem piedalīties Dziesmu un deju svētku gājienā 1. jūlijā.

Diža cilvēka klātbūtne vienmēr ir kā iedvesmojošs un izzinošs piedzīvojums, kā iespēja atklāt kaut ko vairāk par sevi un pasauli. “Mana dzīves kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies, kopš satikšanās ar Šri Šri Ravi Šankara sniegtajām zināšanām. Viņa vizīte Latvijā ir liela svētība mums visiem, teic pasākumu producente Elita Mīlgrāve.

Dziedātāja Marija Naumova: “Šri Šri Ravi Šankara mācībai esmu sekojusi jau daudzus gadus, taču tikai šogad apguvu tehnikas, kas mazina stresu un palīdz ikdienā uzturēt sevi lieliskā formā. Viņa popularizētās idejas par cilvēku savstarpējo saskarsmi un dzīves uztveri ir iedvesmojošas. Šī ir unikāla iespēja ar viņu tikties klātienē ”.

Tikšanās ar izcilo personību Šri Šri Ravi Šankaru, kurš ir mainījis miljoniem cilvēku dzīves visā pasaulē, notiks Lielajā ģildē 30.jūnijā plkst.19.30.

Publicitātes foto
Publicitātes foto

Ķirsis ved pie kārtības veselību. Noder pat saknes!

$
0
0

Ķiršogas – aicinošs gardums gan ļaudīm, gan putniem. Veselības sargs un saimnieču prieks. Romantiķu nebeidzamais pārsteigums: mīļā, tev lūpas kā saulē pietvīkuši ķirši.

Var teikt gandrīz tā: lai uz kuru pusi sāktu gāzelēties veselība, ķirši palīdz to saukt pie kārtības. Var palīdzēt mazināt sāpes, klepu un elpceļu vainas, atvairīt artrītu un podagru, normalizēt vielmaiņu, uzlabot asinsriti un asins sastāvu. Tajos esošās vielas labi ietekmē sirdi un redzi. Tik plašu iedarbības loku nodrošina bagātīgais vitamīnu un minerālvielu klāsts – beta karotīna vien ķiršos ir daudzkārt vairāk nekā zemenēs. Svarīgi arī, ka ķirši aktivē melatonīna veidošanos organismā. Tas nav tikai miega hormons, bet arī līdzsvarota diennakts ritma nodrošinātājs un līdz ar to – iedarbīgs pretnovecošanās līdzeklis. Un kur vēl tievētāju prieks, jo šajos augļos maz kaloriju, toties daudz antioksidantu un organismam tik vajadzīgā strukturētā ūdens.

Pārliecinies tūlīt – labs

Ķirškoka plašā piedāvājuma dāsnākā daļa – augļi, gan saldi, gan skābi. Gan agrie, gan vēlīnie.

* Skābie ķirši ir labs sāpošu locītavu dakteris. Lai iedarbība būtu maigāka, tos ieteicams ēst kopā ar pienu.

* Sauja ķiršu pirms gulētiešanas raisa ciešu, spirdzinošu miegu. Ja ir vēlēšanās, arī labu seksu, jo ķiršēdājiem spēcinās potence.

* Ķiršogas – viegls caurejas līdzeklis pret hronisku vēdera aizcietējumu.

* Ja vasaras svelmē gadījies saķert kakla sāpes, iedarbīgi palīdz svaigi spiesta ķiršu sula vai ogas ar saldējumu.

* Ja moka podagra vai ir slieksme uz akmeņu veidošanos urīnceļos, jāēd ķirši un vismaz daļa no tiem – ar visām sēklām (kauliņiem). Jā, tie satur arī nedaudz zilskābes, kas ir inde, taču svaigā veidā vai kopā ar ievārījumu vai kompotu apēst tik daudz kauliņu, lai rastos kaitējums veselībai, ir gandrīz neiespējami.

* Pret paaugstinātu nervozitāti der augļu novārījums.

Ēdot ķiršus vai gatavojot tos glabāšanai, kātiņus prom mest nevajag.

* Ķiršu kātiņu novārījums – elpceļu iekaisuma mazināšanai, pastiprinātas asiņošanas novēršanai mēnešreižu laikā, arī kā diurētisks prettūskas līdzeklis: uz glāzi ūdens ņem 10 gramus drogas, pavāra 15 minūtes, nokāš, dienā gaitā lēni izmalko.

Ķiršu laiks ir īss, un ražas nosargāšanā vienmēr jābūt gatavībā konkurēt ar putniem. Strazdu baram pietiek ar piecminūšu vizīti, lai augļu smaguma vietā vējā šūpotos tukši zari. Tāpēc – ja ogas gatavas, pa virtuvi jāpagrozās mazliet ilgāk, lai izaugušo labumu sarūpētu uzglabāšanai. Ķiršus var saldēt, žāvēt – gan atsevišķi, gan kā sukādes –, spiest sulā, likt kompotā, gatavot ievārījumu, želeju. Šis auglis ir izcils jebkurā izpildījumā.

* Ķirši savā sulā: 5 kilogrami ogu, kilograms cukura. Vispirms 3 kilogramiem ogu izņem kauliņus, apber ar cukuru un mazliet noslogo, lai labāk izvelkas sula. Otrā dienā tīrās burkās saliek 2 kilogramus ogu, uzlej radušos sulu un 80 līdz 85 grādu temperatūrā pasterizē – puslitra burkas karsē 45 minūtes, litrīgās ilgāk. Notecinātās ogas var apbārstīt ar cukuru un izžāvēt. Vai likt saldētavā.

* Pārstaigājot dārzu pēc ražas novākšanas, dažkārt redzams, ka pie daudzu koku stumbriem saradušies jaunie dzinumi – lielisks papildinājums pirtsslotai.

Rudenī nenokavē

Jebkura ķirškoka sastāvdaļa ir veselībai noderīga.

* Ja moka kuņģa čūla, ik pa laikam der iemalkot ķiršu sakņu novārījumu.

* Izsitumu mazināšanai un niezošu vietu nomierināšanai vērts ādu nosmērēt ar ķirškoka sveķiem. Turklāt nav par ļaunu pa sveķu gabaliņam iemest mutē un apēst.

* Locītavu sāpju, nakts krampju un neirozes māktajiem der pamēģināt šīs ligas mazināt ar mizas uzlējumu: ēdamkaroti mizas aplej ar glāzi auksta ūdens, dažas stundas pamērcē, tad mazliet pavāra, izkāš un dienas gaitā ēdienreižu starplaikos izdzer.

* Pret caureju labi der ķiršu zariņu novārījums.

Kas veselīgs, tas lietojams arī ēdienkartes dažādošanai. Ķiršu lapa piestāv gurķu skābēšanai paredzēto garšaugu saišķim, auga specifiskā un tīkamā garša piešķir pa jaunai niansei kompotiem, sulām un ievārījumiem, ko dažreiz pie garšas izcilniekiem nepieskaitām (ērkšķogu, jāņogu vai aroniju izstrādājumiem).

Ziemā nenokavē

Kad dienas īsas, bet aiz loga pelēks un vējains, vērts mēģināt vērst prātu gaišāku, televizora skatīšanās laikā paniekojoties ar kaltētiem ķiršiem – tie palīdz mazināt klepu un noder bronhīta gadījumā. Vai radoši liekot lietā ziemai sagatavotos ķiršogu gardumus. Cik saimnieču, tik recepšu un izmantojamo produktu proporciju nianšu.

Izmēģiniet šos ieteikumus!

* Gatavojot olu biskvītu, divas karotes miltu aizvieto ar kakao. To pievieno arī vārītajam krēmam. Kārta biskvītam, tad brūnajam krēmam, ko noklāj ar cukurotiem ķiršiem; vēlreiz biskvīts, bet tam pāri balts krēms. Virskārtā – ķirši to sulas želejā.

Pēdējā laikā aizvien lielāku uzmanību gūst saldo ķiršu dārzi ne tik daudz ogu, kā vērtīgās koksnes ieguvei. Šis koks ātri aug, sasniedz līdz 20 metru garumu un ievērojamu ikgada koksnes pieaugumu, tāpēc tiek uzskatīts pat izcilu izejmateriālu gan mēbeļu, gan mājsaimniecības priekšmetu izgatavošanai. Prasmīga amatnieka izgatavotas ķirškoka karotes mūžs, pat ja tā ir ikdienas lietošanā, bieži mērāms vairākos gadu desmitos. Bet mēbeļu gatavotāji ķirša koksni, līdzīgi ozolam, uzskata par cēlmateriālu.

Pavasarī nenokavē

* Par ķiršu ziedēšanas laiku mēdz teikt – ķiršu lietus. Un tad var droši kādu sauju no šīm maigi smaržojošajām ziedlapiņām jeb lietus lāsēm savākt tējai. Jebkura ziedošu rožu dzimtas augu droga, arī ķiršu ziedlapas, īpaši ieteicamas sievietēm – skaistumam, veselībai, maigumam, priecīgam prātam.

Kad lapas jau nobriedušas, bet ogu sezona to spēku vēl nav patukšojusi, ieteicams sākt lapu vākšanu veselības stiprināšanai.

* Deguna asiņošanu var apturēt, ieliekot nāsīs saburzītas ķiršu lapas kumšķīti vai lapu novārījumā samērcētu tamponu. Līdzīgi var mēģināt mazināt slikti dzīstošu brūču sulošanos.

* Organisma stiprināšanai pēc dzeltenās kaites izslimošanas – ķiršu lapu novārījums ar pienu.

* Žāvētas, fermentētas, tāpat arī svaigas ķiršu lapas ir aromātiska un veselīga piedeva jebkurai jauktajai zāļu tējai.

 

logo-36

Teiksmainā ugunspuķe: kā fermentēt auga lapas tējai un kā to izmantot

$
0
0

Šobrīd daudzviet Latvijas laukos pilnā plaukumā zied košās ugunspuķes, tādēļ vajadzētu atrast laiku, lai ziemas krājumiem sarūpētu ugunspuķu tēju. Šis leģendām apvītais dzēriens ir ne vien ļoti garšīgs, bet arī sniedz kolosālu enerģijas devu, palīdz cīņā ar stresu un ir apveltīts arī ar daudzām citām veselībai noderīgām īpašībām.

Jau iepriekš bioloģe Iveta Lapsele, kuras aizraušanās daudzu gadu garumā ir dažādu augu tēju un pulveru gatavošana, kā arī kosmētikas receptūru izstrāde no dažādām augu sastāvdaļām, atklāja, kas jāņem vērā, ievācot un sagatavojot dabas veltes ziemas krājumiem, bet šoreiz uzzināsi, kā pareizi sagatavojama un izmantojama leģendām apvītā ugunspuķu tēja.

Nedaudz vēstures

Šaurlapu ugunspuķu (Chamerion angustifolium) fermentētu lapu tējas vēsture ir aizsākusies jau 12. gadsimtā Krievijā, Pleskavas apgabala Koporjes cietoksnī, tādēļ dzēriens, kas tagad krieviski runājošās valstīs atpazīstams kā “Ivana tēja” (krievu val. “Иван чай”) agrāk nereti tika dēvēts arī par “Koporskas tēju” (krievu val. “Копорский чай”).

Vēsturiski ugunspuķes tēja bija svarīga eksporta sastāvdaļa Krievijas ekonomikā, līdzās kažokādām, zeltam, darvai un kaņepēm. Anglija un Dānija to iepirka desmitiem tūkstošu pudu (puds – svara vienība, kas atbilst aptuveni 16 kilogramiem) apjomā, bet uz Prūsiju un Franciju tēju veda pat kontrabandas ceļā.

Tajā laikā Anglijai piederēja daudzas kolonijas, tai skaitā Indija, kas Eiropu apgādāja ar kvalitatīvu tēju, bet ugunspuķes tējas eksporta – gan legālā, gan nelegālā – apjomi bija tik lieli, ka pat izcēlās diplomātisks skandāls un notika vairāki skaļi tiesas procesi, kuru patiesais iemesls bija viens –ugunspuķes tēja bija radījusi nopietnu konkurenci lielākajai Rietumindijas tējas kompānijas produkcijai. Kādēļ ugunspuķes tēja iemantoja tādu popularitāti visā Eiropā? Noslēpums bija tās dziednieciskajās īpašībās un lieliskajā garšā. Šis dzēriens savulaik bija pazīstams visā pasaulē līdzās Damaskas tēraudam, Ķīnas zīdam un Persijas paklājiem.

Lasot tālāk, uzzināsi, kādas ir leģendām apvītās tējas dziednieciskās īpašības un kā to pareizi sagatavot.

Ugunspuķes tējas sastāvs un veselīgās īpašības

Šī auga brīnumainās īpašības bija atklājuši jau senie Krievijas zemnieki, kuri, lai gūtu enerģiju, strādājot smagu fizisku darbu, lietoja ugunspuķes tēju. Augu pētīja arī pirmsrevolūcijas krievu zinātnieki un dzēra sarkanarmieši, lai vairotu izturību kaujās.

Ugunspuķes tēja ne tikai lieliski mazina slāpes, sakārto zarnu trakta darbību un ir viegli nomierinošs līdzeklis, bet arī:

  • ir spēcīgs pretiekaisuma līdzeklis;
  • paaugstina darba spējas, noņem nogurumu (viegs uzlējums);
  • nomierina, palīdz iemigt, mazina stresu un depresiju (koncentrētāks uzlējums);
  • normalizē asinsspiedienu un mazina galvassāpes;
  • uzlabo kuņģa-zarnu trakta darbību;
  • stiprina imūnsistēmu un mazina iekaisuma procesus;
  • lieliski palīdz pie prostatas problēmu risināšanā (šai problēmai vēl efektīgāk līdz ugunspuķes
  • radinieces – sīkziedu kazrozes (Epilobium parviflorum) fermentētas lapas un dzinumi).

Augam raksturīgs augsts makro un mikro elementu saturs – 100 gramos zaļās masas ir 2,3 mg dzelzs, 1,3 mg niķeļa, 2,3 mg vara, 16 mg mangāna, 1,3 mg titāna, 0,44 mg molibdēna un 6 mg bora), kā arī ievērojams daudzums kālija, nātrija, kalcija un magnija. Tāpat 100 grami auga satur 200-400 mg askorbīnskābes( kas ir 5-6 reizes vairāk kā citronos, 3 reizes vairāk kā apelsīnos un tikpat daudz, cik upenēs), kā arī daudzus B grupas vitamīnus.

Augstais vitamīnu un minerālvielu saturs palīdz cīņā ar mazasinību un vielmaiņas traucējumiem, mazina iekaisuma procesus un stiprina imunitāti. Pārtikā ir izmantojams viss augs – no jaunajiem dzinumiem var gatavot salātus un izmantot tos līdzīgi kā spinātus, no saknēm iegūst pulveri, ko izmanto maizes cepšanai, taču pasaules slavu ugunspuķei atnesa tieši no auga gatavotā tēja. Tās nav vienkārši izžāvētas auga lapas, kā mēs esam pieraduši to redzēt ar citām tējām, bet gan fermentētas.

Fermentācija ir bioķīmisks process, kurā fermentu (enzīmu) iedarbībā sadalās (sašķeļas) organiskie savienojumi un tiek izdalīta, atbrīvota enerģija (siltums). Parasti procesu spēj veikt paša produkta fermenti. Fermentēšana ievērojami uzlabo tējas garšu un aromātu, padara tajā esošās vielas viegli izmantojamas cilvēka organismam.

Soli pa solim: kā pareizi fermentēt ugunspuķes tēju

Iveta Lapsele skaidro: “Kaut ugunspuķes tējas pagatavošanas receptes ir dažādas un pat visai pretrunīgas, gribu padalīties ar vienkāršotu, pietiekami efektīvu un praksē pārbaudītu fermentēšanas veidu.”

Saplūc krietnu klēpi ugunspuķes lakstu (kāts kopā ar lapām un ziediem). Mājās atdala veselās, nebojātās lapas no kāta. To viegli izdarīt, braucot ar plaukstu no auga galotnes lejup pa stumbru. Tējas gatavošanai var izmantot arī smalkos sānu dzinumus.

Izmaļ iegūtās lapas caur gaļas mašīnu, izmantojot visrupjāko pieejamo sietiņu. Ja negrib malt, lapas kādu laiku virpina starp plaukstām, līdz tās kļūst pakļāvīgas un valgas, tad sagriež ar nazi. Process ir darbietilpīgs, bet rezultātā iegūsi veselu lapu tēju, tomēr arī fermentēsies tā lēnāk.

Iegūto masu saspiež cieši stikla vai māla traukā un trauku pārklāj ar pārtikas plēvi vai hermētisku vāku. Noliek istabas temperatūrā uz 1-3 dienām. Fermentācijas laiks ir atkarīgs no daudziem faktoriem: pašu augu temperatūras, apkārtējās vides temperatūras un rezultāta, ko jūs vēlaties iegūt.

Svarīgi ir laiku pa laikam paskatīties, kas notiek traukā. Ja masa tajā sāk silt, tad process ir sācies un var izvēlēties, cik stipri fermentētu tēju vēlas iegūt. Vieglāk fermentēta pēc garšas būs līdzīga zaļajai tējai, ilgāk – melnajai. Masu traukā nevajadzētu noturēt arī pārāk ilgi, jo tad sāksies pūšanas process un tēja neizdosies.

Galvenais rādītājs – ugunspuķes masas smaržai jāmainās no svaigi pļautas zāles aromāta uz svaigu augļu, ziedu aromātu (ļoti patīkams aromāts, ko noteikti sajutīsi!).

Lai fermentācijas procesu apturētu, tēju izber no trauka uz cepešpannas, kas izklāta ar cepamo papīru, un liek žāvēties krāsnī, 100 grādos izmantojot ventilatora režīmu. Cepeškrāsns durtiņas nepiever līdz galam, atstājot spraugu, pa kuru izkļūt mitrumam.

Tēja ir gatava, kad tās kamoliņi viegli sabirst, pavirpināti pirkstos. Glabā slēgtā traukā. Šādu tēju izmanto ikdienas lietošanai, bet ir viena īpatnība, kas jāņem vērā: vājāks tējas uzlējums ir uzmundrinošs, bet stiprāks, gluži pretēji – nomierinošs. Pie tam tēju var 2-3 reizes atkārtoti uzliet uz tiem pašiem biezumiem, tā nezaudēs savas ārstnieciskās īpašības.

 

tasty100

Mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet! Dzimtas lāsts – realitāte vai mīts

$
0
0

Vai mūsdienās var runāt par jēdzienu “dzimtas lāsts”? Kas ar to jāsaprot? Kādi ir “dzimtas lāsta” cēloņi? Ko var (nevar) darīt, lai no tā izvairītos, atbrīvotos? Vai ir kādas formulas – reliģiskas, maģiskas, senajās zintīs balstītas – vai darbības, kā to paveikt? Ko savas (savas ģimenes, dzimtas) enerģētiskās telpas attīrīšanai varam darīt mēs paši? Sevišķi tagad, enerģētiski spēcīgajā vasaras saulgriežu laikā?

Mēdz teikt – kroplam kokam nevar izaugt taisnas atvases. Vai arī – cik savādi, auga taisns koks, pēkšņi kaut kas sametās un stumbrs sāka vērpties. Mēdz teikt – ābols no ābeles tālu nekrīt, ar to domājot bērnu līdzību vecākiem. Vai arī – to jau varēja sagaidīt…

Laicīgā, garīgā, ezoterā un okultā pasaule tepat, vienuviet, bet tai pa vidu, izbijies un apmulsis – cilvēks, cīnoties ar ikdienu un brīžam svētās dusmās kliedzot uz debesīm: “Par ko manai dzimtai šādi likteņa pārbaudījumi, ko mēs esam nodarījuši? Kurš mūs ir nolādējis?”

Mūsdienu materiālistiskajā, augsto tehnoloģiju pasaulē piesaukt lāstus, ļaunu aci, noskaušanu, pieburšanu, aizvilšanu vai tamlīdzīgas lietas šķiet it kā neiederīgi. Tajā pašā laikā – arvien straujāk pieaug nelaimīgu, izmisušu, vīlušos, ar sevi un citiem neapmierinātu cilvēku skaits, kuri, cenšoties atgūt līdzsvaru, glābiņu meklē reliģijā, mistikā, psihoanalītiķa kabinetā, un, lai cik dīvaini, visās vietās izskan viens un tas pats – “mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet!”

Dusmu vārdi

Agri miruši vecāki vai tuvinieki, vairāku radinieku nāve īsā laika posmā, dzimtas vīriešu vai sieviešu traģiska nāve, pašnāvības, alkoholisms, narkomānija, noziedzība, vardarbība ģimenē, melnās strīpas, katastrofas, ugunsnelaimes, trūkums, mantotas fiziskas vai garīgas slimības, ārstu nespēja noteikt diagnozi, laulāto neuzticība, patoloģiska greizsirdība, šķiršanās, vientuļās mātes, neauglība, daudz mirušu, fiziski un garīgi kroplu bērnu… Šādi pārbaudījumi spēj iedragāt visstiprākā un loģiskākā cilvēka pasaules uztveri un veselo saprātu, un, ja vēl līdzi nāk “dzimtas leģenda” – baiss stāsts, un scenārijam ir tendence atkārtoties… “Pūt, vējiņi!”, “Likteņa līdumnieki”, “Vilkaču mantiniece”, “Bāskervilu suns”, “Kenediju dzimtas lāsts”… Viss sākas ar vārdu – gan labu, gan ļaunu.

Kaut tu… kāju salauztu, nosprāgtu, ālavās paliktu, slīkstot dzert prasītu, dzīvs sapūtu! Ka tevi tukšā! Tu degdams nesadegsi un slīkdams nenoslīksi. Un, kad tu mirsi, tev līdzās nebūs neviena, kas padod ūdens krūzīti… Tavas acis būs sausas no asarām, kad būsi visus aprakusi. Tavi bērni par to maksās līdz septītajam augumam. Visu, kas vēlēts, pašam simtreiz atpakaļ!

Baisi novēlējumi, nebūt ne visi attiecināmi uz ātrās dusmās izmestiem vārdiem, ko pasaka un aizmirst. Ezoteriķi apgalvo – spontāns niknums, ilgstošs aizvainojums, pāridarījums vai netaisnība, kas nav izlīdzināta, no “karstā dusmu stāvokļa” pāriet “aukstā naidā” un rada tumšu negatīvās enerģijas sabiezējumu, ārkārtīgi jaudīgu un iznīcinošu. Tā, piemēram, kaut tu kaklu nolauztu! – var transformēties par – kaut jūs visi iznīktu! Nenoliedzami, šādi lāsta vārdi var iedarboties graujoši – psiholoģiski, emocionāli un pat fiziski (psihosomatiski), iespaidojot veselību.

Lādēšana / lāsta likšana zināma kopš cilvēces pirmsākumiem. Pamatmērķis – apturēt, izolēt, iznīcināt nevēlamo personu. To praktizē arī dažādas reliģijas, veicot izslēgšanas rituālu; senatnē līdz ar izslēgšanu cilvēkam tika uzlikts baznīcas lāsts, automātiski raisot līdzcilvēku nievas, novēršanos un nolādētās personas (un dzimtas) izstumšanu no kopienas, nereti nolemjot to nāvei / iznīcībai.

“Mums patīk iepīt mistiku vienkāršās lietās,” saka rakstniece Monika Zīle. “Ir dzimtas, kur pārmantojas slimības, uzņēmība pret kaut ko, biežāk nekā citās notiek nelaimes gadījumi. Tā gadās. Mainās paaudzes, vienas dzimtas kļūst lielākas, citas izzūd… Vai tāpēc uzreiz lāsts?”

Viewing all 497 articles
Browse latest View live


<script src="https://jsc.adskeeper.com/r/s/rssing.com.1596347.js" async> </script>